Kas zina, kad vēl sagaidīsim tādu koncertu, kādu 30. decembrī piedzīvojām Lielajā ģildē mūsu brīnišķīgās operdīvas Elīnas Garančas, diriģenta Karela Marka Šišona un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) sniegumā? Kas zina, kā un cik ilgi orķestrim izdosies saglabāt kvalitāti, kurā K. M. Šišona vadībā šie mūziķi ir līdzvērtīgi spēles partneri Garančai un citām pasaules vēriena zvaigznēm? Un kad nākamreiz mums atkal būs iespēja koncertā Rīgā klausīties Elīnu Garanču, kura pēc meitiņas piedzimšanas atgriezusies uz skatuves vēl pārliecinošākā mākslinieciskajā formā – viņas izkoptais mecosoprāns iemantojis lielāku apjomu un krāšņumu, kļuvis krāsām vēl bagātāks un siltāks. Turklāt ir skaidri sajūtams, ka dziedātāja pakāpusies jaunā, vēl augstākā radošās brīvības pakāpē, kurā dzīvoja visdažādākajos skatuves tēlos un stilos, sākot no pāža Kerubīno mīlas likstām eleganti vieglajā Mocarta pasniegumā viņa komiskajā operā Figaro kāzas un beidzot ar dziļi slāviskas emocionalitātes piestrāvoto Joannas, šodienas publikai mazāk pazīstamās krievu nacionālromantisma klasiķa Pētera Čaikovska operas Orleānas jaunava varones, āriju, kurā viņa no visas sirds lūdz piedošanu dzimtajiem pakalniem un mežiem… Šī izjusti un dabiski, brīnišķīgās vokālajās nokrāsās un labā krievu valodā pasniegtā ārija mums ļāva dzīvā izpildījumā izbaudīt mūziku, kuru Elīna Garanča ierakstījusi savā jaunākajā albumā Romantique (izdevējs Deutsche Grammophon).
Šajā diskā, kuru britu laikraksts The Times atzinis par gada sensacionālāko albumu, dziedātāja atklāj sievietes jūtu pasaules dziļumus. No šī albuma viņa mums dāvāja arī austrumnieciski vijīgo un maigi plūstošo valdzinātājas Dalilas āriju no K. Sensānsa operas Samsons un Dalila, kuru izdziedāja perfekti līdzenā un siltā kā dienvidjūru ūdens kantilēnā un ar brīnišķīgi samtainu, glāsmainu, seksuāli vilinošu toni. Kurš gan nepakļautos tik valdzinošam kārdinājumam, ko vēl jo spēcīgāk pastiprināja orķestra uzburtais, izsmalcinātais un teju vai acīmredzamais Dalilas dārgo rotu mirdzums!
No albuma Romantique mums koncertā Rīgā tika arī mūzikas formā un sievišķīgu emociju amplitūdā iespaidīgā Leonoras ārija no G. Doniceti operas Favorīte 3. cēliena un daiļās Šarla Guno Sābas ķēniņienes Balkisas ārija par mīlu, kuru nekad nebūs lemts piepildīt, – īsts pārbaudījums balsij triju oktāvu diapazonā, visvairāk kavējoties galēji augstajā mecosoprāna tesitūrā.
Tomēr būtu kļūdaini šo koncertu uztvert vienkāršoti kā jaunā albuma prezentāciju. Tas bija arī spožs un līdz perfekcijai niansēts LNSO, tā solistu (it īpaši S. Šteinberga, D. Krenbergas, G. Kuzmas, I. Puriņas, E. Upatnieka) un K. M. Šišona iznāciens ar virsotni Dž. Rosīni uvertīrā Vilhelms Tells. Savukārt Elīna Garanča sevi atklāja pilnā spektrā: neparastā daudzpusībā, kur Kerubīno ārijās vēl sastapām tik labi pazīstamo vieglā, augstā mecosoprāna īpašnieci, bet pēc tam jau baudījām liktenīgo sieviešu mecosoprāna kaismīgo piesātinājumu un spēku. Elīna Garanča neskopojās ar piedevām, kurās spoži un virtuozi izpaudās savā iemīļotajā vitālajā spāņu repertuārā (ārijā no Ruperta Čapi sarsuelas un populārajā hitā Granada) un pierādīja, ka Pučīni slavenā Lauretas ārija O mio babbino caro no operas Džanni Skiki nav tikai soprānu privātīpašums.