Kam kalpo mākslinieks, interprets? Komponistam un viņa ideju atklāsmei? Savam Dieva dotajam talantam? Brīvam radošajam garam (bieži jauktam ar radošo ego)? Klausītājiem, kuri samaksājuši? Tiem, kuri no sirds jūtas šī mākslinieka fani (nu nepatīk man šis nodeldētais vārds, jo tas degradē jēgu līdz masu patērētājkultūras līmenim). Izredzētajiem, kuri saprot un novērtē? Visiem? Kaut kam augstākam par mums visiem? Kurš to zina? Lai nu paliek visi šie jautājumi, sastopoties ar māksliniekiem ar lielo burtu. Tajā izpratnē, kas ietver gan visaugstāko mākslas meistarību, gan cilvēcisko stāju, jūtas un vērtības. Šoreiz – tepat uz mūsu Operas skatuves, kur 17. decembra vakarā notika ilgi gaidītā mūsu pasaulslavenā mecosoprāna, pasaules megazvaigznes Elīnas Garančas uzstāšanās.
Mākslinieku liktenis
Soloprogrammā – veltījumā mammas, dziedātājas un vokālās pedagoģes Anitas Garančas, piemiņai – Elīna Garanča uzstājās kopā ar savu dzīvesbiedru, pasaulē augstu vērtēto diriģentu Karelu Marku Šišonu, un Latvijas Nacionālās operas orķestri. Mākslinieka liktenis, kuru nevienam negribēsies apskaust, netaupīja arī Šišonu – šo koncertu viņam nācās diriģēt tikai dažas stundas pēc tam, kad mūžībā bija devies viņa tēvs. Zīmīgi, ka tēva piemiņai diriģents veltīja mūsu klasiķa Jāņa Mediņa Ārijas (no 1. orķestra svītas) atskaņojumu. Šī bija pirmā reize, kad populārais latviešu mūzikas opuss skanēja Šišona interpretācijā. Atsaucoties diriģentam, orķestris to nospēlēja sevišķi izjusti. Īpašs bija stīgu grupas koncentrēti smeldzīgais skanējums.
Arvien dramatiskāk
Iepriekš pēdējo reizi abus māksliniekus uz šīs un Lielās ģildes skatuves sastapām divos Jaungada galā koncertos 2012. gada nogalē kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO). Pirms tam viņi abi programmā Garanča un Šišons spāņu mūzikā lika 2011. gada februāra spelgonim atkāpties drošā attālumā no Lielās ģildes sienām. Pa šiem dažiem gadiem abu mākslinieku dzīve un repertuārs ir mainījušies. Gan abu meitiņu piedzimšana, gan piedzīvotās zaudējuma sāpes ir devušas jaunas krāsas Elīnas Garančas balsī un jaunu interpretācijas dziļumu. Tik pazīstamais, virtuozi žilbinošais mecosoprāns kļuvis apjomīgāks, siltāks, vokāli pilnāks, jūtami sulīgāks. Tas ieguvis tumšākus, piesātinātākus toņus un dramatisku spēku. To sekmē arī diapazona zemās tesitūras paplašināšanās, kas ļauj Garančai zemos toņus dziedāt bez stresa un vienkārši dzīvot savu varoņu tēlos.
Arī operu varones izraudzītajā programmā ir jau citas. Līdzās zelta lomai, Žorža Bizē Karmenai (šoreiz – dejiskajā Čigānu dziesmā), CD Romantique ierakstītajā un arī dzimtenē reiz nodziedātajai Joannas ārijai no Pētera Čaikovska operas Orleānas jaunava (dramatiski heroiska un cilvēciska patosa pilnajā dziedājumā Žanna d’Arka atvadās no dzīves un visa, kas viņai dārgs) un izteiksmē cēlajai Šarla Guno operas Sābas ķēniņiene titulvarones ārijai vairs nedzirdējām ne Mocartu, ne jaunekļu portretējumus belcanto stila operu lomās. Emocionāli piepildītais vokālais plašums, orķestra elpojuma atbalstīts, vispirms uzrunāja Čaikovska operas ārijā. Taču tā izrādījās prelūdija īstajam pārsteigumam – Dalilas ārijai no Kamila Sensānsa operas Samsons un Dalila, kurā Elīnas Garančas spēja vilinoši sievišķīgā, maigi samtainā balss plūdumā piepildīt neparasti lēno tempu, bija apbrīnas vērta. Lai gan zinām, ka Dalila izliekas, lai jūdu varonim Samsonam izvilinātu viņa spēka noslēpumu, šādam valdzinājumam nav iespējams pretoties. Orķestris Šišona vadībā tikmēr uzbūra tveicē sanošas, ziedošas dabas ainavu.
Jauni kontrasti
Elīnas Garančas programma bija veidota gudri, atklājot savu jauno ceļu un rādot to dažādībā. Iespaidīgā kontrastu spēkā viņa atsedza princeses Eboli sarežģīto, pretrunīgo raksturu, kurā nepiepildīta kaisle savijusies ar postošu greizsirdību, atriebīgu dabu un sirsnīgu nožēlu, kas diemžēl nāk par vēlu. Pieviltas un pamestas jaunas zemnieku sievietes sāpes un izmisums, vesela izpostīta dzīve karsti nokaitētā, dramatiskā patiesumā caurstrāvoja Santucas romanci Pjetro Maskanji operā Zemnieka gods, kurā Elīna Garanča jau nākamgad debitēs Parīzē. Karalienes stāju un balsi – cildenumu, kuru redzami satricināt nespēj pat liktenīgais mīlas trijstūris un triju oktāvu diapazona izaicinājums, – saklausījām Šarla Guno operas Sābas ķēniņiene titulvarones ķēniņienes Balkisas portretējumā, kura mūzikā Guno sekojis vēsturiskajiem lielās operas paraugiem. Protams, Elīna Garanča joprojām mirdz ugunīgi temperamentīgajā spāņu sarsuelu un dziesmu repertuārā, trijās koncerta piedevās vitāli cildinot sauli, spēlējoties ar vokāli virtuozu skaņas aprotāšanu un ar vērienu nodziedot populāro Augustina Laras hitu Granada. Taču vakars kopumā nebija izklaide snobiskiem patērētājiem. Visam pāri bija Elīnas Garančas iekšējais spēks, un tas apskaidroja.
Šišona orķestris
Par to, kā Karels Marks Šišons prot saredzēt un atmodināt orķestru izcilības potenciālu un prasmīgi virzīt koncerta dramaturģiju, pārliecinājāmies, kad viņš bija LNSO galvenais diriģents. Tikai pēc divu dienu intensīva kopīgu mēģinājumu darba arī Latvijas Nacionālās operas orķestri vairs nevarēja pazīt. Tas spēlēja tik precīzi, smalki, niansēti, ar maksimālu pašatdevi un tik atraisīti, ka nebija šaubu – uz skatuves šajā vakarā muzicēja pasaules klases orķestris. To juta arī publika, kas ar ovācijām pateicās orķestrim par ikvienu solopriekšnesumu, sākot ar lidojoši vijīgo, jūtīgi romantisko Pētera Čaikovska valsi (no svītas Gulbju ezers) un beidzot ar vitāli enerģisko Žorža Bizē Farandolu (no svītas Arliete). Niansētas izsmalcinātības paraugstundā izvērtās Amilkāres Ponkjelli Pulksteņu deja no operas Džokonda – spodri, eleganti, viegli un arī silti. Austrumnieciskā Bakhanālija no operas Samsons un Dalila pārliecināja gan ar precīzajiem pūšaminstrumentu solo, gan orķestra tutti spēku.