Paula Bankovska romāns 18 tapis kā daļa no vēsturisko romānu cikla Mēs. Latvija, XX gadsimts, kas iecerēts kā literārs vēstījums par Latvijas nozīmīgākajiem vēsturiskajiem periodiem un notikumiem XX gadsimtā, dokumentālo laikmeta liecību izpēti apvienojot ar līdzpārdzīvojumu un iztēles rosinātiem elementiem.
Prototips – latviešu strēlnieks
Pauls Bankovskis pievērsies Latvijas valsts dibināšanas laikam – 1917./1918. gada notikumi ir fons gados jauna, vārdā nenosaukta latviešu kareivja gaitām. Vēsturiskās sižeta līnijas galvenais varonis ir armijas dezertieris, kas kājām dodas no Rīgas uz Valku un dienasgrāmatā apraksta savus piedzīvojumus un pārdomas par cilvēka, valsts, laika un telpas attiecībām. Par varoņa prototipu izvēlēts latviešu strēlnieks, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un vēlākais žurnālists Sergejs Staprāns (1896–1951), kurš 1929. gadā (10 gadu pēc Bankovska romānā aprakstītajiem notikumiem) emigrēja uz Dienvidameriku, kur pavadījis atlikušo mūžu. Otru darba sižetisko līniju veido mūsdienu latvieša stāsts, kurā saskatāmas līdzības ar paša autora tēlu. Vispirms viņš atrod savādas fotogrāfijas un cenšas sameklēt to uzņemšanas vietas, vēlāk kopā ar vecākiem svin Latvijas valsts proklamēšanas gadadienu, bet lielākoties, tāpat kā 1917. gada varonis, nododas prātojumiem par dzīvi.
Romāns piesātināts nevis ar notikumiem, izvērstu sižeta līniju un tēlu attiecībām, bet ar autora pārdomām, tuvojoties ideju romānam, kā to vienā no noslēgumiem nodēvē arī Pauls Bankovskis. Romānā mēģināts apvienot Bankovska – rakstnieka un Bankovska – publicista rokrakstu, tomēr otrais acīmredzami dominē. Pagātni viņš rekonstruē caur savu varoņu domām, pasaules redzējumu, taču šis paņēmiens sevi līdz galam neattaisno. Galvenā varoņa mentalitāte nešķiet iederīga aprakstītajā laika periodā, drīzāk rodas sajūta, ka rakstnieks ļāvies fantāzijām par sevi kā personāžu citā laikmetā un gadsimta sākuma leksikas atdarinājumi pauž mūsdienām atbilstošu domu gājienu. Arī skrupulozais dienasgrāmatas pieraksta veids neļauj līdz galam noticēt autora izvēlētajai metodei. Abi varoņi "satiekas" nevis vienā laikā, bet ģeogrāfiskās vietās (Esplanāde, Murjāņi, Latvijas Nacionālais teātris), analogās situācijās (aina ar atvadīšanos no vecākiem un viņu līdzīgā izturēšanās), kā arī domājot par vienādām tēmām – piemēram, apcerot kokus, kuri pirmā varoņa domās parādās kā nedaudz mistificētas, tēlainas dabas parādības, savukārt mūsdienu varonis par tiem aizdomājas no jaunāko zinātnes atklājumu skatpunkta. Šie saskares punkti veido, manuprāt, labākās romāna ainas, kas attaisno teksta fragmentārismu un uzplaiksnījumus (ne velti liela nozīme atvēlēta fotografēšanai), kā arī piešķir tiem dziļāku jēgu par vienkāršu teksta organizēšanas principu. Vienlaikus šīs varoņu tikšanās demonstrē Bankovska attieksmi pret vēsturiskā romāna uzstādījumu – šķiet, pagātnes laiks viņu interesē tikai kā padziļināta tagadnes forma, kas ļauj labāk izprast šobrīd notiekošo, un šo sakarību meklējumi virza viņa interesi par vēsturisko žanru.
Pietrūkst ticamības
Tekstu blīvi caurvij atsauces uz kultūras procesiem, vēsturi, zinātnes atklājumiem, kas atgādina Paula Bankovska publicistikas slejas dažādos izdevumos. Arī jaunā kareivja gaitas izšķīst līdzīgos vispārinājumos, it kā cenšoties darbā notiekošajam atrast vietu plašākā laiktelpā vai notikumu kopsakarībās. Atsaucoties uz Pirmo pasaules karu, Bankovskis demonstrē savu erudīciju XX gadsimta sākuma domāšanā, apvijot stāstu ar visnotaļ špengleriskām Vakareiropas norieta noskaņām, kas nav svešas un atbalsojas arī mūsdienu varonī. Tomēr tās šķiet pārāk ilustratīvas, kā norakstītas no kultūras vēstures grāmatām, tāpēc atkal pietrūkst ticamības, un kareivja paustās izjūtas šķiet piederīgas daudz vēlākam laikam. "Kāpēc?", ko Pauls Bankovskis uzsver grāmatas anotācijā un kur ietvertas šaubas par neatkarīgas Latvijas pastāvēšanas jēgu, dažbrīd pazūd teksta eklektiskajā uzbūvē.
Vairāki Bankovska iepriekšējie darbi ir apliecinājuši viņa spēju veidot ticamu stāstījumu, kas aizrauj lasītāju, izmantojot reālisma rakstības principus vislabākajās to izpausmēs. Piemēram, viens no spilgtākajiem laikmeta gara un noskaņu fiksējumiem ir viņa romāns Čeka, bumba&rokenrols (2002), kurā redzama rakstnieka spēja sabalansēt māksliniecisko realitāti ar vēsturisko patiesīgumu kā iepriekš piesaukto "ticamību", kas 18 Paulu Bankovski interesējusi no pavisam citiem, lasītājam grūtāk apjaušamiem aspektiem. Piemēram, epizodes madāmas B. salonā vai Dr. Mežuļa dīvainajā ārstniecības iestādē diezgan labi ilustrē tā laika aizraušanos ar ezoteriskām teorijām, bet tās nav viegli sasaistīt ar pārējo sižetu – tās šķiet mākslīgi iemontētas, lai ieviestu papildu mistiskumu, notikumu liktenīgumu un simbolismu. Subjektīvas, iztēlē balstītas vēstures izjūtas un faktoloģiski precīzu vēstures detaļu apvienojums vienā literārā darbā nav nekas jauns vai nebijis, un tam ir arī ļoti spoži piemēri, savukārt 18 gadījumā attiecības starp abiem paņēmieniem nešķiet sabalansētas. "Publicistiskums" Paulam Bankovskim ir kļuvis tīkamāks, ļaujot kavēties tajos realitātes apvāršņos, kuros simboliskās pasaules principi ir sveši.
Spēlēšanās ar paņēmienu
Divdesmit pirmajā gadsimtā dzīvojošā varoņa pārdomas par valsts nozīmi, pārstāstītie strīdi par to, vai krievu kultūra mūs atkal kolonizē, – tas viss ļauj lasītājam labāk izprast gadsimta sākuma varoņa attīstību un pieķerties pie atziņas, ka sarežģītas attiecības ar valstiskuma ideju kritiski domājošiem indivīdiem ir bijušas visos laikos. Latviskās identitātes meklējumi un mūsdienu varoņa konflikts tiek izteikts teikumā: "Tu esi tas, ko pārcieta tavi vecvecāki," – iespējams, tieši šajos vārdos ietverta saikne starp abiem anonīmajiem latviešiem. Pieņemu, ka vēstures rakstīšana literārā formā arī konstruē kopīgu atmiņu telpu un saskaņā ar sociālo sirdsapziņu tajā jāatrod vieta visdažādākajām pagātnes izpratnēm. Šis nav pirmais Bankovska darbs, kurā autors par vienu no galvenajiem vēstījuma elementiem padara apkārtējo vidi un iešifrē tajā līdzības ar nemateriāliem procesiem – pagaidām tas izskatās pēc spēlēšanās ar paņēmienu kā tādu, bet jācer, ka autors to drīzumā izmantos vēl pilnvērtīgāk.
Skaisle
aber
Pulga