Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +4 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 19. aprīlis
Vēsma, Fanija

Saspringts notikumu atšķetinājums. Trīs jaunas filmas tiešsaistē

Nevienam nav jāiet ārā no mājas. Trīs jaunas filmas tiešsaistē – Armanda Zača un Lienes Lindes Klātbūtne, Ģiedres Žickītes Lēciens un Alekseja Učiteļa Cojs.

It kā jau viss ir tāpat kā miera laikos – pie skatītājiem nonākušas trīs jaunas filmas, visas ir ieteicams noskatīties, pat ja katru pilnīgi citādu iemeslu dēļ, un vienā rakstā var mēģināt visus šos iemeslus aplūkot. Tikai – nevienam nav tāpēc jāiet ārā no mājas, bet aprakstniekam jāatceras nelietot vārdu savienojumu "kinoteātru repertuārā", jo pandēmijas apstākļos visas trīs jaunās filmas pieejamas dažādās straumēšanas platformās. Piebildīšu, ka iespēja skatīties jaunās filmas internetā nav jāuztver kā aicinājums aizmirst kinoteātrus – tur mēs noteikti vēl atgriezīsimies, bet starplaikā nevajadzētu pazaudēt ieradumu noskatīties katru jaunu Latvijas filmu (šajā gadījumā – arī divus kopražojumus).

 

Ne tikai par sievietēm

Pati pirmā no šīs trijotnes pie skatītājiem nonāca režisoru Armanda Zača un Lienes Lindes pilnmetrāžas dokumentālā filma Klātbūtne – no 14. novembra vairākās platformās uzreiz (tā ir ļoti pozitīva un skatītājam draudzīga parādība jaunajā izplatīšanas metodikā, neiesprostojot filmas ekskluzīvos noteikumos un tikai vienā platformā). Filma Klātbūtne turklāt dabūja ceļā līdzi arī lauru vainagu – Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps par labāko dokumentālā kino režiju –, un tas nozīmē pamatīgu kvalitāti, apliecinātu nopietnā konkurencē.

Filma Klātbūtne ieguva balvu Lielais Kristaps par labāko dokumentālā kino režiju, un tas nozīmē pamatīgu kvalitāti, apliecinātu nopietnā konkurencē. Publicitātes foto

Filma nežilbina ar formas vai satura pārsteigumiem, vienīgais pārsteidzošais varbūt ir fakts, ka Latvijā patiešām vēl nav bijusi uzņemta šāda dokumentālā filma, kas ieklausītos grūtnieču domās un sajūtās, turklāt tik uzmanīgi un neuzbāzīgi. Protams, tad atklājas, ka ne viss tur ir tik balti un pūkaini, kā varbūt liek domāt liriskais statuss "topošā māmiņa", turklāt iespējami plašu jautājumu un problēmu spektru nodrošina fakts, ka četrām filmas varonēm ir tik dažādi raksturi un dzīves modeļi.

Un vēl viens, gandrīz aizkustinošs pluss filmai – tās ieceres autors esot bijis tieši Armands Začs, līdz šim pazīstams kā ļoti labs montāžas režisors, un ideja dzimusi pēc tam, kad viņš kļuvis par tēti savam Miķelim. Tāpēc tā nav nekāda šauri specifiska ņemšanās "par sieviešu lietām", un dzimumu līdzsvars filmas autoru tandēmā nāk tikai par labu rezultātam.

 

Kudirkas veiksmes

Divām citām filmām šajā apskatā ir vairāki vienojoši elementi, un pamanāmākais no tiem – šie ir Latvijas studiju kopražojuma darbi ar citu valstu profesionāļiem, turklāt abas filmas nonākušas straumēšanas platformās vienā dienā, 27. novembrī. Lielāks publicitātes troksnis, ieskaitot tiešraidē skatāmu preses konferenci un jautājumu un atbilžu vakaru nākamajā dienā, veidojies ap lietuviešu režisores Ģiedres Žickītes dokumentālo filmu Lēciens, kuru palīdzējusi radīt Latvijas komanda no studijas VFS Films ar producentu Uldi Cekuli priekšgalā. Jāsaka – troksnis ir pelnīts un pat nepieciešams, lai iespējami daudz skatītāju pamanītu šo ļoti atraktīvo un pat dzīvespriecīgo filmu, kuras centrā ir mazais, bet šiverīgais, nu jau gandrīz 90 gadu vecais Sims Kudirka.

Publicitātes foto

Filmas audumu būvē tik daudzas šķietamas veiksmes, ka to nevar novērtēt citādi kā rūpīgu izpētes un sagatavošanas darbu – atrasti seno notikumu liecinieki, arhīva dokumenti un pat kuģis, Sims Kudirka pats enerģiski piedalās notikumu rekonstrukcijā, satraukti skrien pa kuģa trapu un ieslēdzas, lai noslēptos no vajātājiem, pēc tam izteiksmīgi žestikulē cietuma kamerā un sirsnīgi apskauj kādreizējās kaimiņienes Ņujorkas blokmājā… Turklāt filmas sākums prasmīgi uzbūvēts kā saspringts notikumu atšķetinājums burtiski pa minūtei, pa teikumam, pa kustībai, samontējot vienā virknē vairāku aculiecinieku stāstus. 

Veiksmes spilgtā uguņošana ir nepārvērtējama arī paša lietuviešu jūrnieka liktenī, kuru filmā komentē pat kādreizējais ASV valsts sekretārs Henrijs Kisindžers, – nejauši atklātā Sima Kudirkas mammas Marijas piederība ASV pavalstniekiem balansē jau uz fantāzijas žanra robežas, savukārt apjukušās Kudirku ģimenes ierašanās Amerikā izskatās kā absurda groteska un varoņteikas laimīgais fināls. Turpinājumā daži komiski sižeti par varoņa turpmāko dzīvi "apsolītajā zemē", dzimtās Lietuvas nepārvaramais aicinājums… un brīnišķīgs filmas fināls ar rīta sauli, zelta šampanieša krāsas pidžamu un Lietuvas karogu. Dokumentālā filma kā aizraujošs un emocionāls piedzīvojums – tas tik bieži vis negadās, iesaku no sirds!

 

Cojs, protams, dzīvs!

Trešais piedāvājums šajā apskatā – filma, kurai pēc ieceres vajadzētu iekarot skatītāju ievērību jau ar šo vienu vārdu (uzvārdu) nosaukumā. Krievu režisora Alekseja Učiteļa spēlfilma Cojs, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas studiju Mistrus Media un daudzu Latvijas kinoprofesionāļu iesaistīšanos uzņemšanas procesā, Krievijā tieši ar šo vārdu jau sacēlusi virkni skandālu un radinieku protestus, lai gan patiesībā šī stāsta centrā mierīgi varēja būt jebkurš cits. Ne tieši Viktors Cojs, 80. gadu padomju rokmūzikas zvaigzne un fanu elks, kura traģiskā bojāeja Latvijā 1990. gadā ir šī konkrētā Krievijas un Latvijas kopražojuma pamatā. Tomēr filmas stāsts, kurā Cojs parādās tikai paša Učiteļa veco filmu fragmentos (un, ja nu tā ņem, arī zem zārka vāka visas filmas garumā), mierīgi varēja būt (un ir) par jebkuru estrādes zvaigzni, par jebkuru pūļa elku, ap kuru veidojas diezgan nedabiskas līdzcilvēku attiecības, par jebkuru nāvi, kas satricina līdzšinējo dzīvi gan aizgājēja radiniekiem, gan pilnīgi nejaušiem laikabiedriem. 

Patiesībā ir pat interesantāk – un filma to ļauj – abstrahēties no konkrētā Coja un skatīties uz šo psiholoģisko konfliktu drāmu ar kriminālintrigas elementiem kā uz tādu ne visai simpātisku zirnekļu kauju burkā, t. i., sagrabējušā autobusiņā. Tieši šis dzeltenais autobusiņš, kurš reizēm jau pat iegūst tīri cilvēcīgas īpašības, brienot līdzi meitenei pļavā vai maldoties skaistā miglā un atspīdot dīķa ūdens virsmā, – šis busiņš ar visiem saviem tehniskajiem defektiem un gandrīz no ekrāna sajūtamo benzīna smaku visefektīvāk rada filmā iecerēto 90. gadu gaisotni, kuru papildina gan precīzi piemeklētas filmēšanas vietas, gan perfekts kostīmu mākslinieka darbs – no melnās ādās tērptā radinieku pulciņa līdz Artūra Skrastiņa neveiklajai un pilnīgi autentiskajai adītajai jakai.

Krievu režisora Alekseja Učiteļa spēlfilmā Cojs ir redzami arī populāri latviešu aktieri, to vidū ir Inga Tropa un Artūrs Skrastiņš miliču lomās. Publicitātes foto 

Diemžēl visai formālā miliča loma, kas te Skrastiņam iedalīta, neļauj viņa aktierdarbu šajā filmā vērtēt blakus krievu kino meistariem, starp kuriem īpaši izceļams šofera lomas tēlotājs, nesatricināmais Jevgeņijs Ciganovs, un Coja bijušās sievas lomā – Marjana Spivaka, kuru iepazinām Andreja Zvjaginceva filmā Nemīlestība (2017). Un Inga Tropa kā Tukuma milicijas darbiniece Ilze Jass – rets gadījums, kad minoritārā kopražojuma partneriem piešķirtas patiešām ietilpīgas kinolomas, nevis tikai dekoratīvas epizodes.

Brīžiem gan šķiet, ka ar "latvisko kolorītu" filmā ir pārspīlēts – kad dzeltenais autobuss brauc caur Kuldīgu kā caur Ūdensbumbu resnajam runcim un kadrā pēkšņi iebrāžas melnu, matainu un ķēdēm apkārtu Coja fanu bars, sajūta ir visai psihedēliska un ticamības moments strauji izgaist. Mierinu sevi ar domu, ka tā nav Latvijas mazpilsētas vaina – Krievijas kapsētā daudzkārt lielāks fanu pūlis iefilmēts tikpat nedabiski, tātad varbūt fanošana nepakļaujas kinematografizācijai.

"Normāli apglabāt nevarat…" – šis ir gandrīz vai garākais teikums no visiem, ko filmas laikā izrunā šoferis Pāvels, spilgtākā emociju izpausme viņa ļoti introvertajā tēlā. Par to arī filma. Par nejēdzīgām attiecībām, savtīgām interesēm, kašķiem, skaudību un greizsirdību, kas tomēr nekādi netiek cauri tām stikla durvīm, aiz kurām patvēries aizgājējs – lai tas būtu Cojs vai kāds cits. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Lielās cerības

Ik gadu mēs gaidām brīnumu – kādas Latvijā tapušas filmas iekļaušanu oficiālajā Kannu kinofestivāla skatē. Jo kaut kad taču tam ir jānotiek, par spīti visam!

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja