Vienlaikus ar Katrīnas Neiburgas izstādi ir izdots buklets Sologāmijas rokasgrāmata. Tajā uzmanību piesaista mākslīgā intelekta ChatGPT dotie padomi, kas, izmantojot dažādu autoru tekstus, ātri izgaismo "slimnīcas vidējo temperatūru". Gan ar terminiem, gan ar atskaņām, ja vajag. Šajā gadījumā ir iegūtas atbildes uz jautājumu par pašpalīdzību krīzes situācijā. Taču lietotājiem derētu uzmanīties, jo nekad nevar zināt, vai rezultāts ir par pilnu ņemams. Publicēto padomu virknē uzmanību piesaista devītā aktivitāte, ko izmēģināt vienatnē: "Solo teātra izrāde: saraksti un nospēlē pati savu monoizrādi pati savās mājās. Izveido tēlus, dialogus un sižeta līnijas un atdzīvini savu teātra vīziju uz skatuves (vai savā dzīvojamā istabā)."
Tieši to dara Katrīna Neiburga – spēlē mājas teātri un filmē savu spēli. Kāzas, kā zināms, pieder pie komēdijas žanra, un izstādes sākums patiešām ir daudzsološs. Uzliekot austiņas, var dzirdēt grupas Sparks dziesmu I Married Myself no albuma Lil’ Beethoven: "I married myself / I’m very happy together (..) / Long, long walks on the beach, lovely times (..) / Candlelight dinners home, lovely times / This time it’s gonna last (..) / Forever, forever, forever" / "Es apprecēju sevi / Es esmu ļoti laimīgs kopā (..) / Garas, garas pastaigas pludmalē, brīnišķīgi laiki (..) / Vakariņas sveču gaismā, jauks laiks / Šoreiz tas turpināsies (..) / Mūžīgi, mūžīgi, mūžīgi." No Mazā Bēthovena klaunādes video, kurā darbojas abu dzimumu būtnes liellopu maskās, ir aizgūta gan saldi lipīgā dziesma, gan ideja par filmēšanas vietām, kuras Katrīna Neiburga aizpilda ar saviem paštēliem.
Uzvaras gulta
Vispirms autori ieraugām video Lēnā (3’01 min). Viņa dejo forever, glāstīdama apkampto segu. Ierosme tēlam meklējama Pētera Čaikovska operā Jevgeņijs Oņegins, kuru Latvijas Nacionālajā operā 2010. gadā iestudēja režisors Andrejs Žagars. Katrīna Neiburga veidoja scenogrāfiju. Uzsverot libretā ietverto homoseksuālo ievirzi, kādas nav Aleksandra Puškina romāna vārsmās, uz skatuves izpletās gigantiska Tatjanas sapņu gulta, visa baltā, kas nākamajos cēlienos sadalījās arvien mazākos gabalos kā Ņevas ledus palu laikā. Kristīnes Opolais Tatjana, piekļāvusi sev gigantisku baltu segu, sakramentālajā vēstulē piesauca tumšo svētlaimību: "Es dzeru vēlmju brīnumindi!" Oņegins, vēsais kaimiņš, iekāros Tatjanu tikai tad, kad būs duelī nošāvis savu vienīgo draugu un noguris no pasaulīgajiem ceļojumiem, bet viņa būs ieguvusi bagātas precētas sievas statusu, kļuvusi par sabiedrības dīvu un izdevusi savu grāmatu. Manā atmiņā neizdzēšami iespiedies arī nāves lāča prom bēgošais plikais dibens.
Tagad dīvas lomā ir Katrīna Neiburga. Aizsteidzoties citām mikroepizodēm pa priekšu, redzams, ka izstādes jēdzienisko centru ieņem gulta ar zīmīgu trofeju – saplosītu brūnas būtnes "ādu". Galvas nav. Turpat līdzās mētājas milzīga cilvēkveidīga ķetna un vēl kāds zīmīgs ķermeņa fragments (Annas Ansones roku darbs). Drošsirdīgajai varonei to plikadīdu, šķiet, izdevās panākt un sadalīt gabalos, malacis! Un tagad ikviens skatītājs tiek laipni aicināts iegulties uzvaras gultā, lai pievērstu skatienu griestiem un galvenajam video Dzimšanas diena (7’09 min). Te smalkā stila sveču gaismā tiek izteikts bildinājums sev pašai.
Protams, neiztikt bez atsauces uz britu mākslas zvaigznes Treisijas Eminas gultu (1998), kā arī viņas precībām ar akmeni. Hronoloģija joprojām nenāk par labu latviešu māksliniekiem. Tomēr ir vērts atcerēties, ka paralēli operai Jevgeņijs Oņegins norisinājās Andra Eglīša izstāde Dzīves apstākļi. Gleznā, kas nonāca uz kataloga vāka, bija redzama savandīta balta gulta ar diviem spilveniem.
Desmit minūtes
Katrīnas Neiburgas izstādei ir svarīgs rakstnieces Andras Neiburgas dienasgrāmatas fragments, kuram nav norādīts datējums, tikai laiks: "23:38 / Ja es spētu iznākt no spoguļa, mēs būtu divas – kā Oļa un Aļo. Mēs draudzētos, un mēs mīlētos un kopā dzertu sarkanu gruzīnu vīnu. Mēs runātos līdz vēlai naktij, līdz neredzētu viena otru cigarešu dūmu mākonī. Mums nebūtu noslēpumu nekādu, un visu, ko viena nezinātu par sevi, zinātu otra". (Sologāmijas rokasgrāmata.) Spoguļvārdos Oļa/Aļo ir saklausāma dzejnieka Žebera intonācija.
Mātei ir sastrēdzināta, eksistenciāla drāma, savukārt meitai ir anekdote. Katrīna Neiburga savu vārdu nemaina, tikai liek klāt romiešu ciparus. Tēla dubultošanās parādās, gatavojoties otrreizējam līgavu tirgum. Video Make Up (10’06 min) darbība risinās vannas istabā. Dubultnieces visu dara rūpīgi – sejas maska vien paņem pilnu "dzīvo" laiku Katrīnai I, kamēr Katrīna II ierīvē tonālo krēmu un uzliek mākslīgās skropstas, un, kad skatiens ir uzasināts, mēmi ieskatās apmeklētājam acīs: nu, kā? Nu, tās bija desmit mokošas minūtes. Desmit!
Kovids mūs ir pieradinājis pie ekrāniem, un video ir zaudējis savu nozīmīgumu. Laiks publiskajā telpā ir sablīvēts, cilvēki ir radināti vienlaikus redzēt daudzus ekrānus, klausīties un lasīt vairākus tekstus. Blenšana savā ekrānā uz savu attēlu ir sasniegusi stadiju, kad parādās baby botox, preventīvas plastiskās operācijas, lai novērstu iespējamās novecošanās pazīmes. Par atsevišķu žanru jūtūbē, tiktokā un instagramā ir kļuvis "get-ready-withme" – krāsojies, ģērbies, gatavojies, runā, vienalga, ko, – par politiku vai mūziku –, lai tikai noturētu skatītāja uzmanību. Visdārgākais resurss ir skatītāja uzmanība. Atgriežoties pie klaunādes, ir jāsaka: labs cirka triks ilgst trīs minūtes. Make Up vajadzētu uzlikt uz ātrumu un finālā uzmest žilbinošu H&M reklāmas smaidu kā režisora Rūbena Estlunda satīriskajā filmā Skumju trīsstūris. Tinkš! Atpazīstamība ir žanra barība. Un tikai maza daļiņa paredz novitāti, citādi publikai dižais vēstījums iet garām.
Raugoties skaistuma kopšanas lēnīgumā, var pagūt izrullēt gan Junga patību, gan Lakāna spoguļa stadiju, gan Alises Aizspoguliju, saprotot, ka viss tomēr atduras narcisēs. Diemžēl ar sevī noslēgtu parādību skatītājam nav īsti ko iesākt.
Deviņi zobeni
No citām epizodēm gribētos pieminēt video Stulbā zoss (4’05 min). Te notiek zīlēšana ar Taro kārtīm. Katrīna II izliek kārtis un iesaucas: "OMG, deviņi zobeni!", pagātnes izmisuma izmisums, savukārt nākotnes Temperance mudina apgūt vidusceļa pacietību un mērenību. "Ja tu šitam tici, piedod man, tu esi stulbā zoss," saka Katrīna I.
Stulba, ne stulba, zoss, ne zoss, bet Latvija ir viena no māņticīgākajām valstīm Eiropā. Laikam tūlīt pēc Grieķijas. Savu lielo ieguldījumu te ir devusi vietējā laikmetīgā māksla un teātris, kas Katrīnas Neiburgas gadījumā ir savienotie trauki. Māksliniece ir izpaudusies Jaunā Rīgas teātra izrādē Pilna Māras istabiņa (2016), kuru režisēja Inese Mičule. Katrīnas Neiburgas video ar babuļiem pūšļotājiem noklāja Māras Zālītes mītpoētiku, kas saguma zem smagā sloga. Andris Eglītis pēc sava izmēra no neēvelētiem dēļiem izveidoja galdu – zārku. Andrim Keišam zārks izrādījās par mazu. Tā gadās.
2023. gadā divas Spēlmaņu nakts balvas saņēma režisores Ivetas Poles izrāde Malleus Maleficarum. Jaunais līgums – tā uzvarēja kategorijā Gada lielās formas izrāde, un Katrīna Neiburga tika atzīta par gada videomākslinieci. Baumoja, ka nostrādājusi Rīgas cirka jaunatklātā arēna un līderizrāžu trūkums valstiskajos teātros. Nezinu, neesmu redzējusi. Svarīgākais bija tas, ka Rīgas raganu aktivitāšu laikā Andra Eglīša Savvaļā pēkšņi nodega Baltais kubs. Ne no šā, ne no tā ņēma un nodega. Korelācija neapšaubāma. Joki mazi. "Tā izkūp Kultūrkapitāla nauda," skatoties oglēs, nopūtās gleznotājs Edgars Vērpe.
Jūra ir mierīga
Mani iepriecināja video Lien ārā (3’22 min). Tas sasaucas ar autores darbu Solitude (2005), melanholisku vērojumu no segas apakšas. Jaunajā variantā ir rūpīgi izstrādāta mizanscēna. Telpā ar dīvānu redzam krāšņu tulpju pušķi, naudas koku, akvāriju, žurnāla Avots kaudzi, Andra Eglīša gleznotu Katrīnas Neiburgas portretu, Gintera Krumholca skulpturālo sociopātu, kas iet pāri līķiem, un daudz citu jaukumu, kam piesiet aci. Tikmēr viena Katrīnas būtne klapē dīvānu un kliedz uz otru Katrīnas būtni, kas, spriežot pēc iepriekšējās epizodes, pārlietojusies depresantu un atslābusi zem dīvāna. "Lien ārā! Lien ārā, lien ārā!" Līdz kādā brīdī tāda kā čūska izslīd no kadra apakšas un neatgriežas.
Skatiens paceļas pie kupola griestiem. Pa perimetru ir izkārtota ornamentāla josla ar video, kurā ir redzama robežsituācija. Gar jūru skrienoša Katrīna saduras ar pretim skrienošu Katrīnu. Sadursmes skaņā uzrodas vēl citas Katrīnas. Viņas sastingst uz mirkli, un tad skrējiens turpinās. Jūra ir mierīga.
Izstāde ir ievērojama ar kuratores Augustes Petres spēju producēt izstādi, nodrošinot tai 22 projektorus, kurus arhitekte Līva Kreislere ir prasmīgi izvietojusi sarežģītajā kupola telpā. Lai spēle būtu projektoru vērta, budžetu vajadzētu attaisnot ar jēgu, formu, asprātību. Kāzām sarūpētā laimes akmeņu bruņukleita (Nila Jumīša metāla pinums) velk uz smagām gaudām, bet klaunāde smejas par asarām. Smejas par nāvi. Tā izslēdz līdzpārdzīvojumu.
Taču viena gaiša cerība vientuļniekam tomēr paliek. Par to, ko darīt, komponists Krists Auznieks raksta: "Pieiet pie klavierēm, uzlikt uz tām rokas un nospēlēt akordu ar pēc iespējas vairāk skaņām tā, lai pirksti ir izklāti skaistā veidā, piemēram, pavisam simetriski, lai rokas izskatās pēc eņģeļa spārniem." (Sologāmijas rokasgrāmata.) Te būs labi. Būs labi?
KATRĪNA NEIBURGA
Izstāde Sologāmija
LNMM Kupola zālē līdz 1.IX