Mēs nerunājām. Kas te bija ko teikt? Mēs izvēlētos šo pasauli, pat ja zinātu par citām. Citas pasaules nezina par mūsējo. Nezina, ko mēs zinām. Ka Dievs vakarā te ieplūst pa logu kā āra gaiss, naktī aizmieg ligzdā kopā ar putniem, bet no rīta parādās kā rasa tai zālē, kas aug grīdas vietā.
Mēs to piedzīvojām.
"Bet vai tad es nedzīvoju vēl nepiedzimis?" – 1919. gada janvārī, domādams par savu bērnību, dienasgrāmatā ieraksta Rainis, kurš toreiz Berķenelē bija puika Jānis Pliekšāns, ģimenē mīļi saukts par Žaniņu.
Man liekas, Rainis neuzdeva sev šādu jautājumu, lai noskaidrotu, kad īsti sākusies viņa dzīve. Jo līdz tam brīdim viņš bija grūti un mokoši dzimis vairākkārt. Pārradot, transformējot realitāti savos darbos.
Tagad, šeit, mūsu gadsimtā, Berķeneles baznīca stāv kā dzīva metafora realitātes pārradīšanai. Tikai kontūras, bet tajās patvērusies pati būtība.
Nekādas iespējas identificēties
Saulainā mūsu gadsimta septembra dienā mēs kāpām augšup uz San Giorgio baznīcu Kastanjolā. Pie milzīgajām agavēm un olīvkociņiem apstājāmies atvilkt elpu. Tur, lejā, aiz mums palika ķieģeļsarkanās mājas jumts – Casa Carlo Cattaneo – kādreizējā Raiņa un Aspazijas trimdas mītne. Kas tad par viņiem te joprojām liecina – bezpersonisks piemineklis ar abu profiliem, kuru uzstādījuši pateicīgie tautieši, šaura, gara istabiņa mājā ar nedaudz dokumentālajiem materiāliem par dzejnieku dzīvi un darbu. Nekādas iespējas identificēties. Bet arī pirms desmit gadiem, kad es studijām pelnīju naudu, strādādama Raiņa grupā Literatūras muzejā, es nespēju identificēties ne ar Raini, ne viņa darbiem. Es biju tik tuvu – ar roku pārrakstīju Raiņa neatšifrēto saraksti – viņam adresētās vēstules. Katru pēdējo sīkumu, katru raksta galu, katru papīra strēmelīti un skrandiņu Rainis bija saglabājis. Dienu no dienas, kamēr sēdēju tumšajā muzeja lasītavā pie galda lampas, vienīgais latviešu ģēnijs raisīja aizvien lielāku riebumu. Slimīgais sava ego būvnieks. Granīta postaments pilsētā un kapos – bez dzīvības un sirds. Lielums, ko visi piesauc un apdzied, bet nemīl neviens. Gara mehāniķis ar savām konstruētajām sistēmām it visur – no ikdienas pierakstiem līdz dzejolim vai drāmai.
Bet te, starp olīvkokiem, raugoties uz Sansalvatores kalnu no Raiņa skatpunkta, noliegums pret viņu itin kā atkāpjas pats no sevis. Apkārtne ir tik nežēlīgi skaista, ka ienāk prātā rindiņa no Raiņa dienasgrāmatas: "Vienīgā dzīves izeja ir – nedzīvot dzīvē." Tā var pateikt tikai kāds, kurš līdz mielēm izzinājis rades būtību. Pārradīt, transformēt dzīvi – būt un nebūt tajā vienlaikus. Iziet ārpus pieredzes, lai spētu to aprakstīt. Apzināties, ka tev ir dota iespēja šķērsot robežu, kas nav nedz redzama, nedz sataustāma, bet tai pašā laikā – ļoti reāla. Dota iespēja to šķērsot un atgriezties atpakaļ. Vismaz uz brīdi.
"Es uzkāpu šodien Brē, gluži netīši. Nejūtu nekādu pašpārmetumu. Bij par daudz jauki. Nekā nedarīju. Jāzeps palika kabatā. Bez cepures un vējš, bet ne sala, ne sāpēja. Visu dienu saule un silts," 1913. gada 1. martā dienasgrāmatā ieraksta Rainis.
Maza, necila gājēju ceļa zīmīte norāda uz Gandrijas gravu. Raiņa piezīmēs tā pavīdējusi kā atpakaļceļš, lielajā pastaigā no baznīcas atgriežoties mājās. No asfaltētā kalnu serpentīna vēl necilāks uzraksts norāda, kur doties lejup pa Gandrijas gravu. Tas ir kā pašķirt koku un krūmu zarus un nokļūt citā pasaulē. Milzīgie apdrupušie akmens pakāpieni ved uz leju. Tiem pāri liecas mūžvecu koku zaru tīklojums. Debesis nav redzamas. Tikai mazie Alpu vijolīšu puduriņi kā signālgaismiņas krēslainajā gravā. Te ir tā vieta.
"Zāles laukums pie Zihemas – pa labai rokai slēgts no dziļas gravas; dibenā melnas klintis ar vīteņu augiem, viņpus gravas klintis. Jāzeps paņem akmentiņu, met gravā un noskatās, un noklausās pakaļ, kā akmentiņš lēkādams iekrīt bedrē – Krīt, – krīt, – krīt!"
Man pārāk daudz ko teikt
Ja jādomā par Raini, Aspaziju un viņu trimdas gadiem Kastanjolā, ja jādomā par rakstīšanas, rades un radītāja pieredzi vispār, starp "mājām" un "svešumu" mani interesē šī trešā "zeme" – atdzimtene. Natālija Ginzburga rakstīja – lai arī viņa rakstot atrodas kādā konkrētā vietā, ir kāda trešā vieta, trešā zeme, trešā teritorija, kurā viņa atrodas īstenībā.
Reālie notikumi Latvijā, daudzie ļaudis, ar kuriem Rainis sarakstās, domu un idejas brāļu nodevība, it kā vienmuļā Kastanjolas ikdiena, krāšņā daba, pie kuras veldzēties, tuvums un tālums ar Aspaziju, nošķirtība, ilgas, ilūzijas, cerības, sevis noliegums un apoloģizēšana vienlaicīgi, gandrīz slimīgās rūpes par savu ķermeni, nemitīgā domu aparāta darbināšana – visa šī dzīvā pieredze raudzē mūsu acu priekšā vienīgās īstās Raiņa mājas – viņa atdzimteni.
"Es dzimtenē iešu tikai tad, kad viņa man vairs nebūs nepieciešama," sestajā trimdas gadā Rainis raksta dienasgrāmatā. Vai tā ir tikai viena no Raiņa pretrunīgajām "radāmajām domām"? Vai tomēr diezgan skaidra zemapziņas apjausma, ka īstais robežu šķērsošanas un dzimtenes radīšanas process notiek tagad un šeit un ka ilgas pēc Latvijas ir tikai viena no daudzajām šī procesa blakus plūsmām.
"Man pārāk daudz ko teikt. Domu daudzums jau tā nospiež, un to, ko vārdos notver, to vēl nedrīkst izteikt. Tā divkārša nasta, no kuras nevar tikt vaļā," Rainis raksta dienasgrāmatā 1908. gada 18. jūnijā. No visa atšķirts, arī no praktiskajām rūpēm, kuras bija uzņēmusies Aspazija, Rainis varēja pilnībā nodoties savas atdzimtenes praktizēšanai, to viņš arī katru dienu darīja – no rīta līdz vakaram, ieskaitot sapņus, kas dienasgrāmatās tiek rūpīgi piefiksēti, jo viss, pilnīgi viss var noderēt rades procesam.
"Kastaņolas" sākumā Rainis sūkstās, ka iesākumā viņa dzīvi apgrūtinājuši divi trūkumi – nauda un sava istaba, kas Virdžīnijas Vulfas ieskatā ir divi galvenie priekšnoteikumi rakstīšanai.
Kad tas nokārtots, Rainis pilnībā nodod sevi atdzimtenei.
"Lai arī zūd viss: mani draugi, mana mīla, mana tauta pat, tik mans darbs lai paliek, un ja tas arī nākotnei nedzīvos, viņu darīt es gribu, tā ir mana dzīve."
Raiņa dzīve Kastanjolā savā ziņā ir sterila gara dzīve. Ārējie pilnasinīgie dzīves un vēstures notikumi sasniedz viņu vēstulēs, laikrakstu ziņās. Arī viņa sapņos palaikam uzpeld konkrēta tagadnes vai pagātnes pieredze, ko viņš tūlīt cenšas simboliski izskaidrot. Nekas cits Rainim neatliek kā plosīt sevi savās lieluma/mazuma apjausmās. Šajā procesā rodas arī viņa Jāzeps – no pirmā acu uzmetiena nevis dzīvs cilvēks, bet ar simboliem apjozts varonis, kura katrs vārds un kustība nav vārds un kustība, bet gan ideja un līdzība. Jāzeps, itin kā Rainis pats, noraugās no "krīzes" jeb "augstes", "jo no turienes vislabāk pārredzamas abas lejas un nokāres".
Un tad no šīs "augstes" pēkšņi paveras cilvēka dzīvā daba, kā Raiņa paredzētās divas rindiņas Dinas skatam Jāzepa un viņa brāļu otrajā cēlienā:
"No rasas galviņa tev noliekta.
Tu nabags lēpīts. Smaga tava sirds."
Rades process nostājas manā acu priekšā tiešs un nepastarpināts, "tāds, kāds tas ir", liekot sajust gandrīz fizisku Raiņa klātbūtni. No, iespējams, vairākkārt formulētām atziņām dienasgrāmatās līdz bezkaislīgai laikapstākļu un pašsajūtas fiksācijai dienu hronikās. Apmācies, saule, ceļos, vingroju, nelabs vēders, pašnāvības domas, briesmīgas mokas, raudu, strādāju Jāzepu – ir bieži ieraksti 1912. un 1913. gada Raiņa dienu hronikās. Rainis savu Jāzepu saucis par izlīdznes drāmu. Jāpiekrīt Roaldam Dobrovenskim, kurš savā izcilajā darbā Rainis un viņa brāļi rakstījis: "Galu galā visnežēlīgākā un traģiskākā cīņa Jāzepam kļūst cīņa nevis ar brāļiem, bet pašam ar sevi. Ar atriebības alkām, ar naida jūtām, tām pašām, kas virza brāļus. Viņa uzvara pār naida ideju vienlaicīgi ir arī uzvara pār nāvi… Īstenais diženums izaug un nostiprinās mūsu acu priekšā. Ne tad, kad Jāzeps sludina mīlestību. Bet tad, kad mīl."
Pretojas divu lielu pasauļu sabrukšanai
Izlīdznes drāma. Kā izlīdzināt, noformulēt pašam sevi? Kā, saradojot garu un miesu, tikt pie vārda? Labi apzinoties, ka "katra māksla, kad viņa pilnīga un patstāvīga, ir tikpat nežēlīga kā persona, kas pilnīga un patstāvīga. Viss dzīvais un nedzīvais viņai ir tikai pretmets, ko izlieto sev un apēd. Arī dzīvs organisms, arī cita mākslas darbs. Es tieku ar saviem darbiem arvien svešāks tautai".
Nepavisam nav nejauši, ka par pamatu savai izlīdznes drāmai Rainis izvēlējās stāstu par brīvdomātāju Jāzepu, kurš dzīvojis pirms 4500 gadiem, un viņa brāļu nodevību. Rakstot Jāzepu, Rainis bija tik vientuļš un nelaimīgs kā nekad savā dzīvē – viņš izmisīgi pretojās divu lielu pasauļu sabrukšanai viņa acu priekšā. Ļoti tieši Raini bija nodevis viņa idejiskais un politiskais domubiedrs un brālis Janis Jansons- Brauns 1897. gada tiesas prāvā liecinādams pret Raini, kuram nācās doties pirmajā trimdā uz Slobodsku. Otrajā trimdā Kastanjolā tas viss pamazām nāca gaismā, Rainis caur ziņām, vēstulēm un publikācijām Latvijas presē tika ievilkts totālā politikas intrigu purvā, kur roku viņam nesniedza, drīzāk otrādi – vēl palīdzēja grūst aizā pat paša māsas vīrs Pēteris Stučka. Rainis pilnīgi un galīgi saprata, ka viņa radāmo domu idejas nekad netiks piepildītas dzīvē caur godīgu politiku, kādu viņš bija iedomājies līdzradīt, būdams Latvijas sociāldemokrātiskās kustības tēvs un vēlāk partijas biedrs. Viņš nonāca pie secinājuma, kas, kā rāda pasaules rakstniecības vēsture, ir iepriekš paredzams, ja rakstnieks mēģina iesaistīties politikā:
"Es savā ziņā gatavojos uz šo cīņu, es pārmainīju savus ieročus, es pārcēlu visus uz citu lauku, kurš tiem pretiniekiem nepieejams, uz literatūru un dzeju." Tomēr tieši tas Raini padara par Raini, ka viņš bija "politisks rakstnieks" tādā nozīmē, ka viņam bija divas vienlīdz svarīgas vērtības – laikmets un sirds. Un mēģinājums tās apvienot viņu tirdīja un urdīja visu mūžu.
Otra, vēl svarīgāka un nozīmīgāka pasaule, kas juka un bruka Raiņa acu priekšā, bija mīlestība ar Aspaziju. Nav gandrīz nevienas dienas Jāzepa rakstīšanas laikā, kad Rainis te galējā izmisumā, te mēģinot sevi analītiski iegrožot nemēģina izprast viņa un Aspazijas attiecību džungļus, kuros kādreiz ziedējušas kaislīgas puķes, bet tagad no abām pusēm jācīnās ar liānām, kas žņaudz nost katru atsevišķi un abus kopā.
Izmisīgākais no Raiņa pierakstiem: "Tā abi aizejam postā. Vai glābties vai glābt?"
Lūk, uz kādām divējām drupām uzplaukst Raiņa rades krāšņākais zieds – traģēdija Jāzeps un viņa brāļi.
Kuram būtu jāziedojas
"Esmu atkal Castagnolā. Lielais klusums un aiz tā lielā vientulība. Vēl pilnam neapzinos viņus, vēl viņi nespiež, bet ir jau it kā priekšjūta, fiziska sagatavība uz psihisko sajūtu. Ir jau smagums. Kas būs? Tas būs, ko pats iztaisīšu. Bet ko es iztaisīšu? Mehāniski tik strādāt, kas tad iznāks, tas būs. Jo vairāk un kārtīgāk būs strādāts, jo labāk būs arī psihiski un objektīvi. Tie tad arī glābs. Visu darīs mehānisms, kas uzvilkts no gara. Ļaut pulkstenim mierīgi iet, nemeistarot pastāvīgi, nolūkot labot un dusmoties, un bēdāties.
Liels nogurums. Izskatos spogulī gluži zaļš un melns, garu seju. Vakar visu rītu, kā turpinājumu no aizvakar nakts In. dzēruma, norunājām un atkal salīgām. Nebūs vairs tā. Vakar bij atkal tā. Nevērot, nebēdāties. Kam tev laulības? Kam pūlēties mācīt? Kam salīgšana ar kompromisu, kad līdzi neesam? Tavs ceļš gluži vientuļš. Ak dievs, kā lai es to eju? Bez saitām ar Mīlu un pasauli būs vēl grūtāk. Kā lai eju? Mehānisms. Lai būs, kas būs."
Bez smagiem nesamajiem, vieglās vasaras drēbēs ejot lejup pa kalnu, domas visulaik atgriežas pie Aspazijas. Kā viņai pa līdzīgu taku Kastanjolā bija jāsanes augšup viss ikdienas dzīvei nepieciešamais diviem latviešu trimdiniekiem, no kuriem viens – Rainis – pamazām kļuva par ģēniju.
"Bet kad mana visa nervu darbība tik stingri un neatlaidīgi top koncentrēta uz domāšanu, – un es domāju nemitīgi, nau acumirkļa, kad es nedomāju nekā, – tad man nepaliek vairs nervu spēka citām dzīves darbībām. Es nevaru labi par sevi rūpēties, par apģērbu, ēšanu, satiksmi ar ļaudīm, par praktisku politiku.
Aiziet uz pilsētu, nopirkt augļus, papīru vai ko tamlīdzīgu, priekš manis ir jau briesmīgs darbs, lielāks nekā vienas dienas dzejas pienesums," – Raiņa ieraksts dienasgrāmatā 1912. gada 23. aprīlī.
Tieši Jāzepa rakstīšanas laikā pilnasinīgā, skaistā un brīvprātīgā divu dzejnieku nodošanās viens otram piedzīvo savu visdziļāko krīzi. Kopš brīža, kad spožu slavu guvusī jaunā dramaturģe Aspazija iemīlas Dienas Lapas redaktorā Jānī Pliekšānā, jau pagājis laiks. "Elza gribēja būt pilnīgi patiesa, atklāt tos dēmonus, kas mīt viņas sirdī," par šo brīdi savā grāmatā Mūžīgie spārni raksta Saulcerīte Viese. Viņi ir kopā apēduši sāls pudu, kopā iepazinuši viens otra dēmonus. Tomēr nošķirtība, divtulība, praktiskās rūpes, slimības un nemitīga divu dažādu "atdzimteņu" blakus esība klusi grauž Raiņa un Aspazijas unikālo savienību. Zemdegās visu laiku gruzd jautājums – kuram būtu jāziedojas kuram? Kurš ir gatavs piemēroties otra "atmosfērai"?
"Kur tad izeja redzama. Iniņa nespēj saprast. Reiz viņa teica reibumā, lai nelūkojot viņu pārtaisīt, lai neiedomājoties par daudz no viņas, lai ejot vien savu ceļu. Bet tās jau ir briesmas. Visa mana dzīves uzbūve tā sabrūk. Bet briesmas arī vest I. līdzi, kad viņa negrib un nevar, kad viņu plēš pušu vēl tālāka raušana."
"«Tiklīdz Iniņa top sava, paceļas, valda par savu apkārtni, viņa man top sveša, un, kad paliek, apspiež mani. Kad atšķiros no sabiedrības, atkal es vienatnē apspiežu viņu. Kad I. varētu eksistēt viena, es laistu viņu; bet viņa to nespēj vai nespēj vairs. Un tā netop pie attīstības."
"Kā ir ar šķiršanos un meža dzīvi? Iniņa negrib šķirties, bet tikai, lai viss ietu pēc viņa sajūtas, ne gribas. Nau valdīšanas kāre, kā agrāk domāju, bet kāre būt savā atmosfērā. Bet es tanī atmosfērā nevaru dzīvot. Nomāc ne ar rupju varu, bet ar ikdienību. I. pati cietīs no šķiršanās, un ko tad darīt? Priekšlikums no birģeļiem dāvāt viņai māju. Vai tas līdzēs? Tagad tik Jāzepu izvest galā ar veiksmi."
Pirmajā acu uzmetienā visas šīs Raiņa 1912. un 1913. gada dienasgrāmatas piezīmes var šķist kā sūdzību grāmata par Aspaziju.
Taču īstenībā piezīmes liecina, ka viņi katrs – Rainis un Aspazija – cenšas nosargāt savas atdzimtenes neatkarīgo teritoriju. Aspazija nav Džoisa Nora, un Rainis nekad nebūs Virdžīnijas Leonards. Katrs solis, piekāpšanās vienam otra virzienā viņiem abiem atstāj iekšēju gruzdoņu. Jā, viņi rūpējas viens par otru, bet pakausī vienmēr ēna – cik tas atņem no viņu katra rakstīšanas laika. Tai pašā laikā viņi nespēj arī viens bez otra – Aspazija bieži ārstējas Cīrihē, turp un atpakaļ lido kartītes ar nemitīgiem mīlas un ilgošanās apliecinājumiem.
Raiņa dienasgrāmatas un šīs atšķirtības brīžu vēstules ir kā divi pasaules. Tikko viņi katrs ir ierāvuši brīvības malku viens no otra, sākas ilgošanās bez robežām. Mīļo zelta sirsniņ, sirdsdraudziņ, sirdssvētdieniņ, sirdsgaismiņ, sirdsdārgumiņ, zelta putniņ, vienīgumiņ, sirdsasintiņ, sirdsziediņ, dvēselīt, labumiņ – mīļuma sinonīmi uz abām pusēm birst kā no pārpilnības raga. Kā Iniņa ir atpakaļ Kastanjolā, atkal sākas izskaidrošanās līdz rīta gaismai, kas atņem jau tā vājinātos spēkus rakstīšanai. Rainis vairākkārt atzīmē, ka "Iniņa ir norakusi Jāzepu, neļauj to beigt", tikpat labi ar pilnām tiesībām Aspazija varēja rakstīt, ka Rainis ir noracis viņas daiļradi. Vēstules rāda pavisam citu ainu. Aspazija visulaik mudina Raini uz Jāzepa rakstīšanu, Rainis viņai sūta uzrakstītos skatus, īpaši Dinas skatu, pārlasīšanai un labošanai.
"Te tev bij, lielais Pūk, ko es gribu. Es gribu tikai Jāzepu, tas ir mans prieks. Par citu runāt man tik sāpes vien dara" (Aspazija Rainim 1913. gada 4. janvārī). Jā, ja runa ir par Jāzepu, divas spēcīgās atdzimtenes, kurām ikdienas kopā būšana nav no vieglajām, var vienoties. Tiklīdz sākas attiecību skaidrošana, kurš kuru kavējis, un jo īpaši, vai un kā Aspazija "bikstījuse" vai "kavējuse" Raini Jāzepa rakstīšanas laikā, vēstules ieņem rēnu toni. Rainis kādas vēstules beigās nosauc Aspaziju par "katru māti, kas ir tā pati irbīte".
Uz šīs attiecību krīzes fona rodas divas Jāzepa sievietes – Dina un Asnāte. Dina savā mīlestībā pilnībā ziedojas Jāzepam:
"Nē, klau, meitas teica;
"Ej mīli viņu tā, kā nāvē mīl!
Lai viņu aizceļ prieks kā viesuls smiltis.
Ej, atdod viņam visu, kas tu esi!
– Un kas to atdod, tam tik atliek mirt."
Tā Jāzeps pirmoreiz paglābjas, pateicoties sievietei, un arī otrreiz, Ēģiptē, viņu paglābj sieviete – šoreiz spēcīgā pasaule par sevi – Asnāte, kura ir viņam līdzās, kad viņš izcīna pašu grūtāko cīņu ar sevi. Abās šajās sievietēs Rainis ir ierakstījis cieņas, bijības, mīlestības un pretrunu plosīto mīlestību pret Aspaziju. Viņa (Jāzepa) dzīves ceļš nav iespējams bez viņām – viņš grib visu – pilnīgu ziedošanos sev un līdzvērtīgu atdzimteni sev blakus vienlaicīgi. Tikai viens stāv pāri viņām abām – trešā dzimtene jeb atdzimtene. Jāzeps tajā aiziet ar vārdiem:
"Tur nebūs sienas vairs starp – es un cits,
Starp – taisnis, netaisnis, starp – būt un nebūt."
Gandrijas grava
Šīs vecās, nodrupušās Gandrijas kāpnes lejup uz Kastanjolu nav tūristu ceļš. Debesis aizsedz mūžvecu koku un milzu akāciju zaru tīklojums. Pārlaicīga nošķirtība no ārpasaules. Ik pa brīdim kāds koks iezīmēts ar sarkanu krustu, varbūt izciršanai? Varbūt arī te domāts izveidot ērtu nokāptuvi? Gribas kā Jāzepam atsēsties uz klinšainā pakāpiena, ņemt akmentiņu un mest lejā. Krīt, krīt, krīt. Sīkais troksnītis atbalsojas. No visdziļākās lejas tas piepilda gravu. Šeit tā ir īstenība – atdzimtene, vienīgā dzimtene, kurai iespējams piederēt, kuru neviens nevar atņemt, no kuras nav iespējams aiziet trimdā. Bet cik daudz bija jāzaudē, lai to iegūtu. Jāzaudē viss, kas saistās ar vārdu "piederība".
"Istabas vidū slējās aptuveni metru augsts un divus metrus garš kaps. Tas izskatījās noklāts ar māliem un pavisam primitīvi apkrāsots ar baltu kaļķi. Apakšā bija plata, zila svītra. Nelielā padziļinājumā galvgalī varēja redzēt melnas, nokvēpušas vietas – nodegušu sveču pēdas. Gar sienu stiepās garas, notecējušas stearīna svītras. Domājams, tur bija dedzinātas sveces un skaitītas lūgšanas.
Cauri visai telpai bija izvilkta virve, uz kuras karājās dažādi bērnu veļas gabali.
"Tas esot Jāzepa kaps," murmināja Rainis. "Es to biju iedomājies pilnīgi citādu.""
Jā, tā bija vēstures liecība, ko Rainis redzēja pats savām acīm, bet tai nebija nekāda sakara ar viņa atdzimtenē dzemdināto Jāzepu.
Iznākuši no krēslainās gravas, mēs attopamies uz asfaltētas tūristu pastaigu takas. No abām pusēm tā nožogota. Līdzpaņemto ceļamaizi var notiesāt tikai uz soliņiem, kas visi jau aizņemti. Nožogojumā uz ezera pusi vietumis redzami vārtiņi, šauras trepītes ved līdz akmeņainajam krastam, kur pieslēgtas laivas. Mums gribas nokāpt pie ūdens. Visi vārtiņi ir aizslēgti. Bet vieni tomēr vaļā. Pāris simtu metru tālāk ap savu laivu mājiņu rosās kāds vīrs, viņam no rokas ēd divi gulbji. Ieraudzījuši mūs, gulbji strauji metas krastā un brūk mums virsū. Nomierinās tikai tad, kad izdzinuši mūs no savas teritorijas. Bet pašlaik, šajā dzīves brīdī, mēs vienalga esam vislaimīgākie cilvēki pasaulē – mums ir viss – maize dienišķā, dzimtene, kurā atgriezties, un mīlestība. Viss, kas būtu jāzaudē, lai domās iemirdzētos īstā dzimtene – atdzimtene. Kāpēc Jāzeps tai palika uzticīgs? Tāpēc, ka tai ziedots visdārgākais. Jāzep, tu esi arī mans prieks, jo tagad es Raini saprotu.
Izmantotie avoti
Roalds Dobrovenskis. Rainis un viņa brāļi. Rīga. Karogs. 1999.
Rainis. Kopoti raksti. Rīga. Zinātne. 1981. Komentāri.
Rainis. Kopoti raksti. Rīga. Zinātne. 1986. Dienasgrāmatas.
Saulcerīte Viese. Mūžīgie spārni. Rīga. Jaunā Daugava. 2004.
Raiņa traģēdija Jāzeps un viņa brāļi laikmetu un viedokļu krustpunktos. Rīga. Pils. 2004//Astrīda Cīrule. Es gribu tikai Jāzepu, tas ir mans prieks. Raiņa traģēdija Jāzeps un viņa brāļi laikmetu un viedokļu krustpunktos. Rīga. Pils. 2004//Eleonora Livšica. Rainis pie Jāzepa kapa.
Esejas pirmpublicējums izdevumā Robežas. Rainis un Aspazija starp Latviju un Šveici. Izdevniecība Neputns. 2006.