"Smaka!!! RER kanāls", "aizbēgušie no psihenes", "legālās narkotikas (Priežu ielā 9)", "negribu, lai te brauc mašīnas", "troksnis", "pārbrauktuve", "bomži", "nevajadzēja pārdot kultūras namu", "vientulības sajūta", "dzērāji un narkomāni" - šīs un daudzas citas nebūšanas, kas bojā apkaimes pievilcību, Sarkandaugavas iedzīvotāji 7. septembrī fiksēja uz mazām, kantainām lapiņām un pašrocīgi nagloja tās klāt butaforiskam zārkam. Sarkandaugavas attīstības biedrība, pirmo reizi savā apkaimē rīkojot mūsdienu kultūras foruma Baltā nakts aktivitātes, izklaidējoši un pat nedaudz ķecerīgi patiesībā centās runāt ar vietējiem par jautājumiem, kas būtiski skar viņu pašu ikdienas dzīves kvalitāti.
Arī masu mediju pārstāvji tika aicināti būt klāt un uzzināt par kādu biedrības iniciatīvu - Sarkandaugavas radošā kvartāla izveidi. Izrādās gan, iecerētais kvartāls nav iecerēts gluži kā vēl viena Miera ielas vai Kalnciema kvartāla versija. "Mūsu radošā kvartāla koncepcija nav krellīšu tirgošana vai tikai kafejnīcas - tas viss būs, kad pienāks laiks," laikrakstam Diena stāsta Sarkandaugavas attīstības biedrības valdes priekšsēdētāja Alija Turlaja. "Radošais kvartāls tādā ziņā, ka šejienes iedzīvotāji kļūst vienoti, atbalsta cits citu un mēs kopā iestājamies par labāku vidi un iespēju baudīt kultūru." Par to, ka iespējas iesaistīties kultūras norisēs turpat Sarkandaugavā ir visai niecīgas, atgādina 2009. gadā slēgtā un 2011. gadā pašvaldības vārdā izsolītā kultūras nama Draudzība skaistā ēka Tilta ielā 32, kas reiz tapusi pēc ievērojamā arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta.
Apkārtnes izaicinājums
Pirms pusotra gada dibināto Sarkandaugavas attīstības biedrību noteikti var pieskaitīt pie lēnās revolūcijas virzītājiem perifērijā, par ko vēl tikko uzcītīgi runāja laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit 5. Starp citu, tajā Sarkandaugavai kā līdz šim nenovērtētai Rīgas nomalei tika pievērsta īpaša uzmanība.
Alija Turlaja - sarkandaugaviete piecpadsmit gadu garumā - zīmē nākotnes vīziju, kurā Sarkandaugava nav vis nevienam nevajadzīga apkaime pie ostas, bet gan vieta, kurā var pilnvērtīgi pavadīt savu dzīvi. Tomēr nenoliedzami apkaimei Rīgas ziemeļos, kur sākotnēji valdīja liela zvejnieku rosība, kur XVIII gadsimta sākumā cars Pēteris I bija ieplānojis izveidot Rīgas jauno centru, bet jau nākamajā gadsimtā te tika dibināti vērienīgi rūpniecības uzņēmumi, piemēram, gumijas fabrika Provodņiks vai Valdšleshena alus brūzis (tagad tur darbojas uzņēmums Aldaris), šodien ir milzum daudz risināmu problēmu. Turklāt - kā tas ik pa brīdim izskan masu medijos - tās lielākoties ir saistītas ar vides piesārņojumu, un biedrībai tiešām nav laika vērt pērlīšu virtenes, bet gan šaudīties ar dokumentiem pa pilsētas pašvaldības, kā arī Vides un reģionālās attīstības ministrijas sēdēm.
Ūdens apziņā nav
Kādreiz pievilcīgā Sarkandaugava ir kļuvusi par izteiktu tranzītzonu - smakas un trokšņi ir neizbēgami. Droši vien tikai retais, braucot, piemēram, uz Vecāķu pludmali, nav "izbaudījis" sēdēšanu ilgā sastrēgumā pie Tilta ielas dzelzceļa pārbrauktuves. A. Turlaja stāsta, ka šī iemesla dēļ Rīgas dome ir iecerējusi būvēt pārvadu, paplašinot Tvaika ielu par četru joslu maģistrāli. Tādējādi tiktu ievērots ostas uzņēmumu ieguvums, taču ignorētas iedzīvotāju intereses - Tvaika iela ir visnotaļ apdzīvota, un biedrība uz to atbildīgajās instancēs ir norādījusi.
Biedrība pērn veiksmīgi iesaistījās arī tā sauktajā Sarkandaugavas smirdes lietā, kad bija jācīnās ar kādu ostas uzņēmumu, kura nelegālā rīcība izraisīja ievērojamu gaisa piesārņojumu. A. Turlaja uzsver, ka tikai robu aizpildīšana likumdošanā ļautu turpmāk operatīvi cīnīties ar šādiem gadījumiem. Vēl viens biedrības rūpju bērns ir Sarkandaugavas vecupe, ko šodien daudzi dēvē par kanālu vai vienlaikus nicīgi un mīļi - "smirdupīte". Bijusī atteka, pa kuru kādreiz kursēja kuģīši un kurā drīkstēja peldēties, nesaimnieciskas darbības dēļ ir kļuvusi par pamestu, piesārņotu un neomulīgu vietu. "Ūdens ir ļoti tuvu, taču diemžēl tas ir pazudis no cilvēku apziņas," teic biedrības vadītāja. Šopavasar Lielajā talkā iedzīvotāji mēģināja atbrīvot skatu uz ūdeni, tika uzstādīti soliņi un informācijas stends par Sarkandaugavas ūdens telpas attīstību no XVIII līdz XXI gadsimtam. Turpat tika iestādīts tā sauktais fitoremediācijas dārzs. Tā esot metode, kurā augi tiek izmantoti kā augsnes, ūdens, gruntsūdens un nogulu piesārņojuma likvidatori. "Šogad mums dārzā uzziedēja fantastiskas divmetrīgas saulespuķes," priecājas A. Turlaja.
Vieta pašrealizācijai
Sarkandaugava esot pašpietiekams rajons, uzskata A. Turlaja. Apkaimē gandrīz nav tukšu ēku, un tas ir tāpēc, ka mājokļu cenas ir samērā zemas un cilvēkiem te tomēr patīk. Vide ir gana zaļa, tuvu Rīgas centrs, Mežaparks, darbojas viens no labākajiem pilsētas bērnu un jauniešu centriem Laimīte, kā arī Sarkandaugavas reģionālais sporta centrs. 20 procentu no apkaimē esošās Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcas darbiniekiem ir vietējie iedzīvotāji. Blakus blokmājām, kas padomju gados tika celtas strādniekiem, te vērojams koka arhitektūras mantojums. "Mūsu koka arhitektūra nav ne par gramu sliktāka par to, kas ir Kalnciema kvartālā," uzsver A. Turlaja. Viens no nākamajiem projektiem būšot šī arhitektūras mantojuma atzīmēšana.
Tas, kā Sarkandaugavā ļoti trūkst, ir vieta, kur pieaugušie varētu satikties un veidot interešu grupas. Kultūras pils Ziemeļblāzma no Sarkandaugavas atrodas tikpat tālu kā kultūras piedāvājums Rīgas centrā. "Nav runa par augsto kultūru, bet gan pašdarbību, kas ir nepieciešama jebkuram cilvēkam. Realizēties. Kaut kas vienkāršs, bet ļoti svarīgs," skaidro biedrības vadītāja. Agrāk šo funkciju pildīja kultūras nams Draudzība, kas tika dibināts 1956. gadā, pārņemot XIX gadsimta otrajā pusē veidotās Pavasara biedrības darbības principus. A. Turlaja ir gandarīta, ka ir paspēts K. Pēkšēna ēkai piešķirt vietējās nozīmes pieminekļa statusu, un tas nozīmē, ka pašreizējie saimnieki ar to nevar patvaļīgi rīkoties, piemēram, nojaukt.