Tagad viņa kļuvusi par teātra štata aktrisi un ir gatava sevi pierādīt. «Pēc četru gadu intensīva darba, faktiski bez brīvdienām, pamodos ar savu fantastisko diplomu, un man nebija nekā. Nekādu piedāvājumu, nekāda darba. Liels tukšums priekšā. Pirms gada iedomāties nevarēju, ka tagad te sēdēšu un tā viegli sniegšu interviju kā Dailes teātra aktrise. Tas ir liels pagodinājums! Tagad man ir jāpierāda savas tiesības šeit atrasties, un atbildības sajūta ir kolosāla!» — Dārtas acīs deg uguntiņa. Danevičas sadarbība ar Dailes teātri aizsākās pērn. Izrādes Neprātīgā Zelda, kur Dārta spēlēja titullomu, amerikāņu rakstnieka Frensisa Skota Ficdžeralda sievu, panākumi bija atspēriena dēlītis aktrises karjeras nākamajam solim — to nenoliedz arī pašreizējais Dailes teātra galvenais režisors Dž.Dž.Džilindžers.
Tomēr studiju laikā Latvijas Kultūras akadēmijā Dārta jutusies netalantīga, stulba, tizla. Sekmes bijušas mainīgas, ne tās labākās atzīmes aktiermeistarībā. Dārta esot ļoti pateicīga Mārai Ķimelei, kas pirmā viņu «ieraudzījusi». «Esmu ļoti emocionāla un ļoti personiski, saasināti un sāpīgi uztveru kritiku. Varbūt uz skatuves šī emocionalitāte var palīdzēt, bet, ja šī īpašība paliek arī dzīvē, tā rada daudz nevajadzīga stresa. Un ja tev nemitīgi stāsta, ka neko lāgā nemāki... Māra man uzticēja spēlēt diplomdarbā pirmā plāna lomu — Valentīnu Vampilova Vasaras rītā. Tas man bija tāāāds pārsteigums! Trīs gadu laikā jau biju samierinājusies, ka ne jau es kaut ko sasniegšu, ka citas ir labākas, ka mani paņems pēdējo,» aktrise atminas. 17 gadu vecumā atbraukusi uz Rīgu un iestājusies juristos, Jēkabpils meitene nolēmusi arī mainīt vecāku doto vārdu. «Ja esmu jūtīga un viegli ievainojama — vārds «Inese» to tikai pastiprina, jo tas ir maigs vārds. Dārtā ir «d» un «r», tādi spēcīgi burti. Varbūt tā bija savā ziņā glābšanās, ticība, ka šis vārds man dos vairāk spēka. Kurš tad šīs skaņas visvairāk dzird? Es! Jo mani jau uzrunā. Un tas ir pierādījies. Jūtos daudz stiprāka un varošāka!» aktrise skaidro intervijā žurnālam Sestdiena.
Karjeras līkne tagad pagriezusies uz augšu, taču mājās Dārta ir viena. «Esmu ierāvusies sevī, draugu man nav, uz klubiem, uz meiteņu pasēdēšanām neeju, sēžu viena pati mājās un lasu grāmatas vai gleznoju. Ja ir draugi, varu daudz dot, bet cilvēki droši vien nav gatavi tik intensīvai draudzībai, un tad es viļos, jo man šķiet, ka draugam jāatbalsta jebkad, bet tā nenotiek. No otras puses — uznāk mirkļi, kad man nav ne bail, ne es varbūt spēju adekvāti novērtēt situāciju, un es varu nostāties opozīcijā, aizstāvēt savu viedokli, iestāties «par taisnību». Arī skolā biju tā runātāja, ja jāiet pie direktora, jāaizstāv klase, jāraksta petīcijas. Tad man ieslēdzas miers un drosme. Laikam arī tas nāk no tā, ka visu laiku šķiet, ka mani neviens neaizstāvēs, pašai viss jādara. Eju kā mazais kareivītis ar savu mazo cirvīti! Tomēr gribētos, lai mani kāds saprot un aizstāv emocionāli, nejautājot, cik objektīva ir, piemēram, recenzija, par kuru raudu. Kāds, pie kura varu pieturēties!» Dārta raksturo, ko gaida no vīrieša.
Vairāk par aktrises šaubām un ceļu uz skatuvi lasiet Sestdienā!