Mūsdienu skolām vajadzīgi labi izglītoti, talantīgi skolotāji pēc sirds aicinājuma. Kā šodien motivēt jauniešus skolotāja profesijas izvēlei, bet valdību – skolotāju cienīšanai, novērtēšanai un atbalstīšanai? Par to, rakstot mūžā pirmo grāmatu, domājis daudzu Latvijas Vispārējo un Skolēnu dziesmu svētku virsdiriģents Jānis Erenštreits. Viņa paša vārds un īpašais devums ir nesaraujami saistīts ar leģendāro Emīla Dārziņa Mūzikas skolas kori (tagad – Rīgas Doma kora skolas zēnu koris), kuru vadot 26 gadus viņš spoži apliecinājis Latvijas vārdu pasaulē un iekopis arī pastāvīgas muzicēšanas tradīcijas – Latvijas zēnu koru salidojumus, Starptautiskais Zēnu koru festivāls Rīgas Doms. Šis darbs vainagojies ar Rīgas Doma kora skolas dibināšanu (1994), kuru Jānis Erenštreits vadīja līdz 2010. gadam.
Savukārt grāmatu Kroņu pinējs, ko nule laidusi klajā izdevniecība Upe tuviem un tāliem, viņš veltījis latviešu koru kultūras un izglītības celmlauzim, "skolotāju skolotājam" Jānim Cimzem, kurš arī pirmais iecēla saulītē latviešu tautas dziesmu – tolaik vēl savvaļā augošo lauku puķi. Grāmatas atvēršana notiks tieši Jāņa Erenštreita 75 gadu jubilejas vakarā, 17. jūnijā, kad koncertā Latvijas Universitātes Lielajā aulā viņš stāsies Rīgas Doma zēnu kora un savu kādreizējo audzēkņu, šodienas vadošo diriģentu kora priekšā.
Kāpēc izvēlējāties rakstīt tieši par Jāni Cimzi?
Sākumā manī vienkārši dzima jurista, advokāta tieksmes reabilitēt mūsu koru kultūras pamatlicēju, skolotāju, ērģelnieku un komponistu, pirmo latviešu tautasdziesmu melodiju krājēju un apdarinātāju Jāni Cimzi, jo savā mūžā biju par viņu saklausījies arī diezgan daudz slikta.
Jānis Cimze (1814–1881) darbojās laikā, kad Latvija kā valsts vēl nepastāvēja. Viņa sirdī dzima vēlme izglītot un sagatavot latviešu jaunekļus ļoti nepieciešamajam un atbildīgajam skolotāja arodam. Mani iedvesmoja grūtību un pretrunu cauraustais dzīvesceļš, kurā Cimze saglabāja ticību savas tautas nākotnei. Tas, cik neatlaidīgi viņš strādājis latviešu labā, lai iedvesmo katru, īpaši jauniešus, nopietni pievērsties skolotāja profesijas apguvei.
Un tā pats no diriģenta pārtapāt par rakstnieku? Tagad ir āķis lūpā?
Neuzdrošinos sevi saukt par rakstnieku. Vai āķis lūpā? Iespējams. Tēmu arī netrūkst. Jauks bija izpētes un jaunatklāsmju posms. Īsts "dūkņu sils".
Kad visi notikumi sarindojās secībā un es iejutos Cimzes ādā, rakstīju vienā laidā – dažkārt sešas septiņas stundas bez pārtraukuma. Dzīvē nevienam eksāmenam tik rūpīgi nebiju gatavojies. Man tas bija tīkams pārbaudījums. Iegājis astoņgadīgā Cimzes tēlā, izdzīvoju to līdz viņa mūža galam. Dažkārt biju tā integrējies, ka jau runāju Cimzes vārdā. Iejutos vēsturiskajos notikumos Vidzemes īpašajā situācijā – Raunas vidē, Valmierā, Valkā – un kopā ar tā laika avīzēm un rokrakstiem nokļuvu visu notikumu centrā. Reizēm jutos tik labi, ka knapi spēju pierakstīt.
Vēlējos saistošā, ar faktiem un atziņām bagātā veidā, ar klātbūtnes sajūtu vēstīt par līdz galam nenovērtētu personību. Iededzies pat nedomāju, vai kāds par to izrādīs interesi. Laimīgi sagadījās, ka uzradās gan izdevniecība, gan sponsors. Ja tā nebūtu noticis, es būtu jubilejā klusiņš, aizbēdzis laukos ar savējiem. Sākumā biju iecerējis grāmatu pabeigt līdz Latvijas simtgadei, bet Ēriks Naļivaiko, kuram Dārziņskolā mazliet mācīju diriģēšanu, teica: "Tā būs mana dāvana tavā jubilejā!" Tas mani disciplinēja.
Kuri stereotipi par Cimzi jūs aizskāra?
Viņš īpaši pelts par to, ka visu darījis vācu valodā un viņa latviešu tautas dziesmu apdares ir korāļa faktūrā, kas mūsu tautas mūzikas attīstību nav veicinājis. Kad tuvojās Cimzes divsimtgade (2014), nolēmu sameklēt visus materiālus un uztaisīt vienu aizstāvības runu. Izstaigājis visas bibliotēkas, liktenīgā kārtā nonācu Misiņa bibliotēkā, kas uz laiku pārvērtās par manām otrajām mājām. Tur atradu tādas bagātības, kuras neviens pat nebija cilājis. Ļoti daudzi, piemēram, uzskata, ka Cimze tikpat kā nav sarunājies un rakstījis latviešu valodā, taču es atradu materiālus, kas šīs hipotēzes pilnībā apgāž. Paveicis milzīgu darbu latviešu tautas dziesmu sabalsošanā, viņš pamodināja latviešos nerimstošu pašapliecināšanās vēlmi – dziedāšanu korī.
Mani arī interesēja īpašā Vidzemes vēsture laikā, kad liela daļa latviešu pēc izglītības vēl nebūt netiecās. Mājās bija vajadzīgs darbaspēks, un vēl nebija pašiem savu latviešu skolotāju. Liela loma pirmo latviešu skološanā bija vācu muižniecībai un garīdzniecībai. Cimzem ļoti paveicās ar vecākiem. Viņa tēvs bija stipri tendēts uz attīstību: uzkalpojies par muižas pārvaldnieku, prata rēķināt, plānot, komunicēt. Mamma bijusi ļoti muzikāla. Turpat dzimtajā Raunā Jānis Cimze ieguva ļoti labu, Doma kora skolas cienīgu sākotnēju apmācību. Kuram vēl Raunā tajā laikā bija iespēja savā mājā mācīties spēlēt ērģeles? Un vai zinām daudzus jaunekļus, kuri 19 gadu vecumā uzņemti par ērģelnieku baznīcā?
Ko salīdzināt ar jūsu paša pieredzi un šodienu?
Redzu, ka uz skolu vēl nāk pietiekami daudz talantīgu bērnu, taču ir kļuvis sarežģītāk, jo par visu ir arī diezgan daudz jāmaksā. Vecāki ir aizņemtāki nekā jebkad, jo ir daudz jāstrādā, lai nopelnītu dienišķo maizīti un nomaksātu kredītus. Bērniem ir pieeja visai pasaulei un spēlītēm, un dažs domā, ka ar to pietiek. Cilvēki sākuši domāt racionālāk un uz sirds aicinājumu skatās ar zināmu neuzticību: ko tas dos? Ar Cimzes paraugu es gribētu iedrošināt, ka mūzikas instrumentu apguve nenāk par skādi nevienā profesijā. Pirkstu veiklība, to apvienojot ar domāšanu, noderēs visās jomās. Par to esam pārliecinājušies Rīgas Doma kora skolā. Daži ir tik talantīgi, ka spēj aiziet pat uz matemātiķiem. Citiem mūzika ir tik tuva, ka viņi fanātiski iet uz savu mērķi un par izdzīvošanu ar skolotāja vai kordiriģenta algu daudz nedomā. Tad pašu ziņā paliek, kā izķepurosies.
Tāpēc šis laiks ir daudz sarežģītāks. Kad biju jauns, mūsu prasības bija krietni pieticīgākas. Mēs domājām: tagad jāpaciešas, bet tagad jaunieši uzreiz grib dzīvot labi. Cimzes laikos cilvēki vēlējās izrauties no ikdienas darbiem, parunāties, sajust savu balsi, sadziedāties ar kaimiņu pagastu un vēl lielākā pulkā. Sākās dziesmoto vasaru kustība Vidzemē. Dziesmu svētku fenomens vēl joprojām pastāv. Cits laicīgi, cits pēdējā brīdī uz to sataisās. Daudzi grib ja ne dziedāt korī, tad vismaz būt svētku liecinieki.
Cita lieta, ka ikdienā ir daudz citu piedāvājumu un vilinājumu. Savukārt Dziesmu svētkos katrs vēlas apliecināt kora dziesmas laikmetīgo attīstību un diriģentiem bieži ir neērti izvēlēties vienkāršu dziesmu, kuras melodija dziedātājiem iekrīt sirdīs. Komponistiem ir līdzīgi kompleksi. Tad sākas mudžināšana, ko spēj izdziedāt tikai vairāki kori kopā. Tā ir dilemma: jāgodā vēsturiskās pērles, taču jāparāda arī mūsdienu redzējums un skanējums. Tas nav vienkārši.
Biju trīs pēdējos Dziesmu svētkos Tallinā. Koncerti sākās pēcpusdienā un nekad neievilkās tik ilgi, lai būtu jāiededz lielie prožektori. Kustība tā viegli notiek, nepievēršot striktu uzmanību, cik precīzi kurš uznāk. Pamatā ir dziesmu dziedāšana, un koncerts nepaņem visus klausītāju fiziskos spēkus. Man gan nepatika, ka igauņi nepārtraukti staigāja uz bufeti un atgriezās ar desiņām vai alus krūzēm, bet, tā kā sēdēju ļoti labā vietā, varēju izbaudīt, ka pašas dziesmas bija svētku galvenā vērtība. Man tas ir dziļi iespiedies sirdī – dziesma kā pašvērtība. Bet mums ir ieviesušās jaunas tradīcijas, un es nezinu, kā cilvēki pieņemtu atgriešanos pie akadēmiska koncerta, kur pašas dziesmas ir galvenā varoņa lomā. Tas būtu ģeniāli, bet, vai tā kāds var izdarīt, es nezinu.
Kas ir laba Dziesmu svētku dziesma?
Ne viss, ko perfektā skanējumā tuvplānā nodziedam priekšā komisijai LU aulā, der uz milzīgās Dziesmu svētku estrādes. Sīkie, smalkie kruzuļi tur vienkārši pazūd. Tur jānāk kā gleznotājam, kas strādā ar lieliem otas vilcieniem, nevis izskribina mazformāta glezniņu puantilisma tehnikā.
Savulaik kordiriģenta profesija bija ļoti pieprasīta, bet pērn Mūzikas akadēmijas kordiriģentu nodaļā iestājās tikai viens. Ko nu?
Ir citi laiki. Domāju, ka dziedāšanas noniecināšana un koru neatbalstīšana nav tālredzīga politika. Ir skolu direktori, kuri dziedāšanu korī uzskata par laika izniekošanu, tomēr katrā pilsētā ir dziedāšanas skolotāji, kuri ar pēdējiem spēkiem vēl dara visu, lai saglabātu skolā labu kori. Taču valsts politika to neveicina. Vairs nav kā manā bērnībā, kad varējām turpat skolā dziedāt korī, spēlēt teātrī vai pūtēju orķestrī un nebija jābrauc tāls ceļš uz kādu pulciņu.
Visgrūtākā vienmēr bijusi situācija laukos?
Kad laukos radās pirmie kori, latviešu dziedātājiem vēl pat nebija savas latviešu tautas dziesmas nošu aprakstā. Tas bija diezgan traģiski. Dziedātāji Vidzemē sūdzējās, ka jādzied tikai vācu dziesmas. Diriģenti dziedātājus mierināja: mīļie, pacietieties! Mums ir ziņas, ka viens vidzemnieks Jānis Cimze jau rīkojas, bet tikmēr dziedāsim Rīgas Liedertafel dziedāšanas pulciņos pārbaudītās dziesmas. Tās nāk no lielās vācu tautas, kur ir jau novērtētas. Pacietieties!
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 16.-21.jūnija numurā!