80.gados Gvido, tolaik vēl Vasiļjevs, sāka savas muzikālās gaitas pankgrupā Ārprāc, kas vēlāk pārtapa par Zig–Zag. Noskrandušas leoparda krāsas zeķbikses vīrieša kājās, padilusi masīva ādas jaka ar kniedēm, uzkasīti sacukuroti mati, krāsotas acis — šeit nekas tāds nebija redzēts, un arī mūzika pārsteidza ar tam laikam pasaulē aktuālu new wave un pankroka skanējumu, kā arī ar izaicinošajiem tekstiem. No Zig–Zag aizejot, Gvido, tāpat kā vecākais brālis un paraugs Igors, pieņēma mammas uzvārdu Linga un izveidoja grupu ar tādu nosaukumu. Kas tagad? Pieauguša cilvēka komplekts: ģimenes māja Mārupē, džips, divi dēli, darbs radio un televīzijā, stabilitāte — vai viņā vēl daudzmaz palicis no panka?
Fragments no intervijas:
Kad aizgāji no Zig–Zag, tas daudziem bija trieciens, līdzīgi kā Ulmaņa un Voitišķa aiziešana no Jumpravas. Pirms Linga radās, tu esot padziedājis arī grupā Monro.
Jā, tā bija. Tur man vispār parādījās roka balss. Zig–Zag laikā tur bija Depeche Mode un pat Džimijs Samervils prātā — dziesma Varbūt ir tāds joks jeb eksperiments falsetā. Bet pēc tam pamazām pārgāju uz to Billija Aidola stilu, jo kaut kādā brīdī sapratu, ka, ja tu baigi ķērc, daļai cilvēku tas nepatīk. Ir jāatrod balanss. Pašam jau arī nepatiks, ja kāds pienāks pie auss un bļaus visu laiku. Esmu ievērojis, ka diezgan daudziem, laikam ejot, sāk rasties melodiskākas dziesmas. Kad jaunības maksimālisms ir pārgājis, gribas tā kā mūziku. Un kaut kas līdzīgs arī ar Lingām notiek — kļūstam arvien melodiskāki.
Tā tā dzīve paiet. Nav vairs pret ko protestēt, dzeršanu arī organisms nepavelk?
Nuja, jāuzpasējas, protams. Tagad ir savi plusi un savi mīnusi, katrā ziņā es nenožēloju nevienu brīdi no tā, ko esam darījuši, kur bijuši un ko redzējuši, braukājot apkārt pa Eiropu.
Jums, līdzīgi kā Jumpravai, labāko dziesmu izlašu ir gandrīz vairāk nekā albumu.
Redzi, mēs necentāmies katru otro gadu izdot kādu albumu. Tāda mērķa mums nebija. Jo citādi tu sataisi albumu ar nezin kādām dziesmām, viena vai divas aiziet, tātad vienīgās ir derīgas, bet arī pārējā ir ieguldīts milzīgs darbs, laiks un nauda. Mūsu laikos ir pierādījies, ka labāk izlaist singlu, palaist pa rādžu — ja tas aiziet, tad aiziet, ja ne, tad taisi nākamo.
Tu joprojām strādā Latvijas Radio 2? Savulaik lasīji ziņas.
Jā, bet ziņas vairs nelasu. Tagad man ir rīta programma otrdienās un trešdienās. Stāstām tajā par visu, kas aktuāls. Arī intervijas notiek. Studijā esmu pirms sešiem un tad līdz vienpadsmitiem. Vēl mums ir Mūzikas Video un Šlāgerkanāls, kas skatāmi visā Latvijā.
Šlāgerkanāls ir tikpat pieprasīts kā Latvijas Radio 2?
Jā. Aizbrauc uz kādu lauku pirtiņu, tur nekas cits neskan.
Tad jau tev, vecam pankam, ar to šlāgeri nācies sadraudzēties?
Bet, saproti… Arī tie Lingas gabali ir tā kā rokenrols, bet jau kuro vasaru mēs kā noslēdzošie spēlējam arī šlāgerfestivālos. Lai tad, kad cilvēkiem gribas līdz galam izdauzīties, atnāk Lingas un iedod rokenrolu. Un esmu tīri priecīgs, ka ir tādi koncerti, jo citādi to būtu salīdzinoši krietni mazāk. Mūsu gabali ir pazīstami — Signe melo un Spārni cilvēkiem patīk, bet Krodziņu jau vispār neviens vairs neuzskata par mūsu, bet vienkāršu latviešu galda dziesmu. Tā bija taisīta kā joks, bet aizgāja labi.
Ir tādas Lingas dziesmas, ko tagad, 46 gadu vecumā, uzskati par sev nepiemērotām?
Nē, tādu gan nav. Bet mēs atlasām dziesmas atbilstoši publikai — ja tas ir vairāk panku koncerts, spēlējam atbilstošu repertuāru, jo pārsvarā koncerti ir kādas četrdesmit piecas minūtes, un mums pietiek, no kā izvēlēties, lai publika vienmēr būtu apmierināta.
Visu interviju ar Gvido Lingu lasiet žurnāla Sestdiena 25.septembra numurā!
muhaha
Juris
U