Tā sakritis, ka šajā SestDienā atmiņu formātā runājam uzreiz par diviem cilvēkiem. Jānis Peters, no kura atvadījāmies tik tikko, un Juris Kulakovs, no kura aiziešanas apritējis jau gads. Latvijā šie abi vārdi ir pazīstami visiem, un uzdrošināšos teikt, ka arī nospiedums no viņiem tiešākā vai ne tik tiešā veidā palicis gandrīz ikvienā. Ja ne citādi, tad kaut caur Latvijas ceļu uz brīvību, kas taču veidojis un aizvien veido mūs visus – pat tikai tagad dzimstošos.
Taču par atmiņām, cilvēkiem, viņu dzīvi un nospiedumiem šoreiz vēl arī mazliet no cita skatpunkta.
"Redzi, kad es dzīvoju, tad – banāli izklausīsies – es tveru to mirkli. Man laukos vairākas reizes caur sētu dienas laikā ir izgājis vilks. Viņš iet lielu gabalu gar dīķi, un es redzu viņu no mājas stikla sienas viena gala līdz otram. Tas vilks iet un iet, un iet. Pēc idejas vajadzētu ķert blakus esošo fotoaparātu un nofotografēt. Bet tā vietā es skatos, muti atvērusi, un man vienkārši gribas izbaudīt to sajūtu. Tāpēc es nefotografēju. Un tāpēc man varbūt arī nav atmiņu, es tās nepiefiksēju. Es tās izdzīvoju, un tās paliek kaut kādā emociju diedziņā karājamies. Pēc tam es varu diedziņus paraustīt un ielikt kādus fragmentus savos romānos. Bet nav teikts, ka viss bija tieši tā. Tas diedziņš ir trausls," šīs nedēļas sarunā ar SestDienu saka rakstniece Dace Rukšāne, atklājot, kā vēl var krāt savus īpašos mirkļus.
Un, kad viņa to stāsta, es arī redzu to vilka iešanu, redzu to stikla sienu un dīķi. Varbūt tas ir pat spilgtāk par tā arī netapušo fotogrāfiju. Tajā ir kaut kas silts un bezgalīgi skaists, kaut kas reizē tik ikdienišķs ("parasts" vilks "parastā" dabā galu galā!) un netverami īpašs.
Un tādi jau tie mirkļi mums arī ar cilvēkiem. Tajos gribas pazust, gribas tos atsaukt atmiņā vēl un vēlreiz, gribas piedzīvot arvien no jauna un nelaist vaļā. Bet «tas diedziņš ir trausls», cilvēki aiziet, mēs visus nevaram paturēt. Un nekad nekas vairs neatkārtojas – nākamreiz tie jau ir citi vilki, citi cilvēki, citi mirkļi un to nospiedumi. Citas atmiņas. Mums atliek tās glabāt, kamēr nepārtrūkst.
Šīs nedēļas, 7.-13.februāra, žurnālā SestDiena lasiet:
SestDienas SALONS. Tver to mirkli
Ar nupat iznākušo romānu Lulū un Eņģelis rakstniece Dace Rukšāne turpina savu ieceri uzrakstīt 20. gadsimta vēsturi no sievietes skatu punkta
PASAULĒ. Grenlande – ASV vārti uz Arktiku?
Kādēļ ASV prezidenta Donalda Trampa vēlme iegūt kontroli pār Grenlandi nav nekāds joks, bet gan nodoms? Un kādēļ viņš, visticamāk, centīsies to īstenot, neraugoties uz šāda darījuma šaubīgajiem ētiskajiem aspektiem?
IN MEMORIAM. Nāk vēji melnās fracas
Dzejnieks Jānis Peters (1939. gada 30. jūnijs – 2025. gada 27. janvāris) atstājis dzejoļus un dziesmas, kuras dziedās, kamēr vien dzīvos latviešu tauta, kā arī milzumu materiāla saviem biogrāfiem, pat visu līdz galam nepateikdams
TUVPLĀNĀ. Tas nekad nebūs par daudz
Kinoteātros nonāk pirms gada aizsaulē aizgājušajam komponistam, grupas Pērkons līderim Jurim Kulakovam veltīta dokumentālā filma Mākslas darbi Rodas Mokās
IZPĒTĪTS. Palūdz palīdzību, tiec pie randiņa
Psihologi noskaidrojuši, kā svešiniekam efektīvi signalizēt par simpātijām pret viņu
LAIKA MAŠĪNA. Holivuda tiek pie Slavas alejas
Pirms 65 gadiem Losandželosā sāka ierīkot Holivudas Slavas aleju – trotuārā iemūrētas zvaigznes, kas godina dažādus izklaides industrijas izcilniekus. Pašlaik šo zvaigžņu ir jau gandrīz 2800, taču netrūkst arī vispāratzītu slavenību, kuras alejā nav pārstāvētas