1994. gada 25. jūlijā 75 gadu vecumā mūžībā aizgājušo dzejnieci Montu Kromu 13. augusta SestDienā pieminēja Māris Čaklais. "Viņa gulēja mazajā Raiņa kapu kapličā rāma un rimta, reizē sevī un reizē kādā sev zināmā tālē vērdamās. Pirms brīža mans kolēģis Viktors, no kapličas iznākdams, uzlādēti satraukts man bija teicis: "Tu paskaties, kāds no Montas nāk starojums!"
Starojums bija. Starojums bija uz āru un uz iekšu. Kaut kāda savāda izlīdzinātība. Dzīvesalku pilnas personības, pat dumpinieces rimtums. (..) Laiks skrien, ir jau jāskaidro vairākām paaudzēm tik zināma situācija. Proti, Rakstnieku savienība tais – sešdesmitajos, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados bija tāds kā kuģis sev zināmos brīvos ūdeņos, kuram tomēr bija iespējamība piespiest visādas cekas, preses komitejas un citas iestādes rēķināties ar rakstnieka dzīvo vārdu. Tāpēc tik daudz laika, enerģijas tam veltīts, un, lai cik maldīgi tas arī neliktos kādam drosmīgam, todien – pigu kabatā glabātājkungam vai, kā trāpīgi teicis Viktors Daugmalis, "aizkrāsnes karalistes bruņiniekam", tas nav bijis veltīgi. Jaunā laika celtnē tas ir kārtīgs ķieģelis…"