Nedaudz pārfrāzējot kādu spārnotu padomju laiku izteicienu, droši varētu apgalvot: sakām Kubertēns, domājam – olimpiāde, sakām – olimpiāde, domājam – Kubertēns. Vismaz tā tas bija līdz XXI gadsimta sākumam, kad olimpiskā kustība strauji aizgāja pa to ceļu, kam ar franču aristokrāta un intelektuāļa vīzijām ir vien attāla saistība, – runa ir gan par spēļu komercializāciju, gan visdažādākajiem eksperimentiem ar jauniem sporta veidiem un disciplīnām, raksta All About History.
"Olimpiskā kustība ir vienīgā tik nozīmīgā modernā institūcija, kas par savu eksistenci gandrīz pilnībā var pateikties viena vienīga cilvēka darbīgumam," sarunā ar Sports Illustrated reiz sacījis Čikāgas Universitātes sociālo zinātņu profesors Džons Makalūns. Ne jau velti Kubertēnu medijos bieži sauc par "mūsdienu olimpisko spēļu tēvu", un tas nav nekāds pārspīlējums.
Toties pārsteidzoši šķiet, ka savu šķietami nepiepildāmo sapni un mērķi viņš sasniedza vien 31 gada vecumā, liekot lietā gan zināšanas, gan pārliecināšanas spējas, gan arī viltību. Sanāksme, kas tikai vēlāk ieguva SOK pirmā kongresa nosaukumu, tika sarīkota 1894. gada jūnijā Sorbonnas Universitātes galvenajā auditorijā. Oficiālie delegāti bija tikai 78 (Pjērs de Kubertēns, kurš tolaik vadīja Francijas Sporta biedrību savienību, visiem ielūgumus bija nosūtījis personīgi). Taču tas nebija nekāds slepens saiets – auditorijas durvis bija vaļā, un debates varēja apmeklēt ikviens interesents.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 21. - 27. jūnija numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!