Rojs Andersons ir retais dzīvais kinoklasiķis, kura kino vēriens ir aptverams. Burtiski. Sešas īsfilmas un sešus pilnmetrāžas darbus tik tiešām fiziski ir iespējams noskatīties vienā diennaktī. Ja ņem klāt vēl arī vairāk nekā 400 reklāmas videoklipu, top acīmredzams, ka Andersona izoptā, majestātiski kariķētā filmu stilistika no viņa sausā humora reklāmainiņām un komercdarbiem diži neatšķiras. Kā saka viņš pats, šos epizodiskos darbus var skatīt arī kā nebeidzamu filmu. Tāpēc jāpiekrīt, ka šī zviedru režisora un reklāmista gadījumā dalījums "augstās dziesmas mākslai" un "darba meldiņi maizei" nedarbojas.
Režisora visjaunākais darbs Par bezgalīgo/About Endlessness (2019) oktobrī bija skatāms Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Šajā citātu, atsauču un kultūrkontekstu pilnajā darbā var atrast 1001 un vienas nakts pasakas, Boba Dilana liriku, Marka Šagāla lidojošos mīlniekus un eiropiešus kā spocīgus bālģīmjus. Dažāda vecuma īpatņi pavada savu eksistenci sadzīviskās etīdes, kuras komentē meitenes balss aizkadrā: "Es redzēju sievieti, kurai šķita, ka neviens viņu negaida. Es redzēju vīru, kas aizdomājas." Septembra sākumā filma tika pirmizrādīta Venēcijas kinofestivālā. Tajā līdzās kritikai par stila atkārtošanos un vienveidību bira arī komplimenti par stila zenītu un humānisma himnām vienkāršajam cilvēkam. Bet pāri visam – Sudraba lauva par vislabāko režiju.
Andersons dzimis Gēteborgā vidusmēra ģimenē un savās filmās nekad nav slēpis simpātijas pret kreisuma idejām. Arī pirms mūsu sarunas režisors atgādina, ka viņa visvairāk iecienītā filma ir itāļu neoreālisma emblēma Velosipēdu zagļi/Bicycle Thieves (1948). Ar to sākas viņa Kino, citējot viņu pašu: kas gan var būt universālāks par vecāku sāpēm, nespējot saviem bērniem nodrošināt labāku dzīvi?
Viņa debijas filma Zviedru mīlas stāsts/A Swedish Love Story (1970) kļuva par veiksmi, savukārt piecus gadus vēlāk uzņemto melno komēdiju Giliaps/Giliap – nepieradināta humora satīru par zviedru sabiedrību – kritiķi un skatītāji nesaprata. Šī nesapratne Andersonu šķīra no kino veidošanas turpmākos 25 gadus – viņš Stokholmas centrālajā rajonā nodibināja neatkarīgo kinostudiju Studio 24 un pievērsās reklāmu, īsfilmu un komercvideo veidošanai. Gan jau kāds ir redzējis Andersona lirisko ķezu reklāmas – tajās redzams pusmūža vīrs, kurš divas nedēļas ēdis kečupu bez saldinātājiem un to nav pamanījis, visādi sabuktēti autiņi, cilvēki ar vientiešu skatieniem (nav apdrošinājušies taču!) un sulas glāzes izšķaidīšana lidmašīnā, kad divi biznesmeņi nevar sadalīt vietu. Andersona ilggadējie klienti ir gan apdrošināšanas kompānijas, Kodak, Volvo, Citroën un Air France, gan zviedru Sociāldemokrātiskā partija.
1987. gadā tapa Zviedrijas Nacionālā veselības un labklājības padomes pasūtījums – izglītojošā īsfilma Kaut kas notika/Something Happened par HIV vīrusa izcelsmi, ko Andersons skaidroja kā ASV laboratoriju eksperimentu, kuram vēlāk piedēvēta Āfrikas izcelsme. Īsumā – konspirācija par konspirāciju. 1991. gadā nāca klajā Slavas pasaule/World of Glory, kas daļēji iedvesmu smēlusies Zviedrijas himnas vārdos un guva uzvaru Klermonferānas festivālā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 15.-21.novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!