Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma par to, kāpēc nepaģība tramvaja pieturā, kā simtgades filmas vieno ģimenes un kas notiks ar vislabāko latviešu filmu.
14. aprīļa rīts, kuru dažs labs sliecās salīdzināt gandrīz vai ar 1962. gada Karību krīzes kulminācijas brīdi, tomēr pienāca, dabiskās saules apspīdēts, dodot iespēju analītiķiem vērtēt, kas īsti ir bijusi naktī veiktā ASV, Lielbritānijas un Francijas kopējā operācija – 103 raķešu trieciens pa tiem objektiem, kuri saistīti ar Sīrijas valdības ķīmisko ieroču programmu. Vērtējumi ir bijuši dažādi, sākot ar "nokdauns Krievijai", "Putins atkāpjas", "veca zaporožeca nespēja sacensties ar modernu BMW" un "Asada ķīmisko ieroču laboratoriju precīza iznīcināšana" un beidzot ar to, ka triecienam ir bijusi tikai pīāra vērtība un Krievija pierādījusi, ka rietumvalstis Sīrijā ar to rēķinās. Kurš īsti uzvarēja, kā pēc šiem triecieniem varētu attīstīties situācija Sīrijā un kā tas ietekmē Latviju, SestDiena noskaidroja sarunā ar Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieku Dr. Māri Andžānu.
Pupu mizas, cik slikta Vējonim angļu valoda, saka diriģents Imants Resnis. Viņš sajuties kā vidējais latvietis un uzrakstījis pašskatu par to, kas Latvijā svarīgs, kas interesants, smieklīgs un nejēdzīgs. Arī par mūziku, patiešām garšīgiem kartupeļiem un politiku.
Nacionālā teātra prīma Dita Lūriņa-Egliena jubilejā uzdāvina sev brīvību, stāsta par samīlēšanos igauņos, uzglūnētājiem uz Liepājas robežas un to, kā viņa aizmirsusi elpot.
Grupas Zāle mūziķi Marta Kreituse un Pēteris Draguns atraduši Raini sevī un stāsta par sievišķo un vīrišķo, kam vienmēr jābūt blakus radīšanas procesā, mūzikas dziedinošo spēku un to, kas viņus tur Latvijā.
Par Jaunā Rīgas teātra jauno izrādi Dieviņš pillā dzirdētas trīs versijas. Viena – ka režisors Alvis Hermanis to taisījis, lai parādītu, ka Guna Zariņa uz skatuves spēj visu (izrādē viņa spēlē dzejnieku Aivaru Neibartu jeb Ņurbuli (1939–2001)). Otra versija – Ņurbulis Gunai ticis tāpēc, ka abiem ir līdzīgi deguni. Trešā – ka izrādes varonis ir nevis Ņurbulis, bet Ņurbuļa un mūziķa, Dzelteno pastnieku līdera un arī izrādes mūzikas autora Ingus Baušķenieka krustojums. Uz tādām domām vedina vismaz scenogrāfija, proti, dažādiem lenšu magnetofoniem pilnais kakts, kas skatītājam atgādina Ingus analogo ierakstu studiju.
Atzīstot, ka viņu satrauc tas, kas nav līdzsvarā, un filozofējot par mītiem, kas ir visapkārt, Jānis Ozoliņš ar domubiedriem grupā Sigma izdod jaunu albumu, kas balstīts latviešu autoru dzejā.
Lai gan pēdējos gadus mācītājs Juris Rubenis nekalpoja Rīgas Lutera draudzē Torņakalnā un pat tie, kas nebija bijuši viņa 2009. gadā dibinātajā "klusuma vietā" Elijas namā, zināja, ka Rubenis meklējams Lūžņā, Kurzemes mežos, tomēr ziņa par atmodas laika varbūt pašas lielākās garīgās autoritātes aiziešanu no mācītāja amata pēc 36 gadu kalpošanas vismaz sociālajos tīklos tika uztverta ja ne nu gluži tik traģiski kā ugunsgrēks Pētertornī, tad vismaz asus viedokļus raisīja gan.
Man patīk baidīties, un cilvēkiem vispār patīk domāt par pasaules galu, saka kādreizējā loģistikas speciāliste Jana Vagnere (44). Krīzes laikā viņa sāka rakstīt antiutopiju, ko pa nodaļām publicēja internetā, un nu viņai Krievijā iznākušas jau vairākas grāmatas. No tām pirmā – Vongezers – tulkota arī latviski.
Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš piedzīvo troļļu un elfu karu jaunajā mobilajā lietotnē Valodas draugs un atklāj, ka par valodas likuma pārkāpumiem ziņo arī krievi, bet ar inspektoriem niknāk strīdas latvieši.