Kad to ieslēdz un ieslīdi zem segas gultā, pārņem sajūta, ka uz galda sev pretī esi nolikusi pielādētu pistoli. Tikai ložu vietā tā būs skaņa, kas pārraus trauslos miega pavedienus, varbūt tev būs palaimējies pat redzēt sapni, un uz kādu brīdi tu būsi trokšņa necaurlaidīgs, tomēr neatliekamā modinātājpulksteņa skaņa vispirms uzstājīgi ieņems trauslas rītausmas pamodināto istabu, tad ielauzīsies sapnī, padzenot klusumu un tevi pašu no vietas, kura pastāv, bet varbūt nekad nav pastāvējusi.
Nospiežot modinātājpulkstenī pogu "atcelt", tev pirmajā mirklī pēc modināšanas gluži kā automašīnai, kura starp pārnesumiem turpina virzīties pēc inerces, gribēsies iekļūt atpakaļ pašam sava ķermeņa uzsildītajos palagos, tomēr tavas prombūtnes sekundēs palagos jau būs ielavījies vēsums, līdzīgi kā mājā iekļūst vējš, līdzko kāds ir atvēris logus vai durvis.
Bērnībā no modinātāja visbiežāk paglāba māte, saudzīgi atverot aizmigušo bērnu istabas durvis un ar tikpat saudzīgu balsi pamodinot no miega. Mātes balsij tu uzticies, un pamošanās nav sāpīga. Tomēr pieaugušo dzīvē mātes balsi un sagatavotās desmaizes ar tēju brokastīs arvien biežāk aizstāj no telefona vai pulksteņa izlauzušās skaņas, lai cik patīkamu un sev vēlamu melodiju esi izvēlējies (kādu laiku, kad tas bija nepieciešams, mani modināja Čaikovska melodija, kas mūzikai līdzinājās tikpat maz, cik ūdens akmenim), pamošanās vienmēr ir negaidīti nepatīkama, un tādās naktīs miegu ievada bezmiegs, un tev dažkārt pat izdodas pamosties pirms šausmīgās skaņas, pirms nomoda šāviena dzirdi ievainojošā trokšņa, tādos rītos tu jūties mazliet kā uzvarētājs, mazliet kā apsteidzis laiku, tomēr tādos rītos tu vienmēr jūties neizgulējies, miega neskartās acis grauž bezmiega sausās, mikroskopiskās smiltis.
Un cik ļoti citādi ir rīti, kad modināšana ierodas reizē ar pirmajiem putniem. Kad esi kādā vietā dzīvojis ilgāku laiku, tu iemācies noteikt laiku pēc visa, izņemot pulksteni. Un cik citādi ir rīti, kad esi privileģēts neieslēgt modinātājpulksteni, bet izvēlēties savu, sev vajadzīgo iemigšanas un sevis modināšanas ritmu. Tu iemācies no galvas laiku, kad tavā pagalmā mostas pirmie putni, īpaši tad, kad tie ir iemitinājušies tieši virs tava loga. Tāda sevis modināšana atgādina mātes balss apdzīvoto bērnību, un tu atceries tos agros rītus, kad vēlējies mosties reizē ar vecmāmiņu, kura jau piecos no rīta devās uz kūti pie govīm. Tu arī gribēji mosties vēl pirms visa, ar redzi iztaustīt ne ar ko nesajaucamo rītausmas gaismu, tu gribēji izjust to maigumu, kāds piemīt it visam, vēl pirms visa, vēl pirms rīta vēja.
Daudzi dzejnieki savos dzejoļos bieži piemin kādu diennakts stundu, kurā neviens nejūtas labi. Ja visas šādas dzejoļu rindas saliktu kopā, iznāktu apjomīga grāmata par vistumšāko un visklusāko stundu. Tas ir kāds ļoti īss, dažu sekundes simtdaļu ilgstošs mirklis, kāds ļoti dziļš klusums, pēc kura seko gaisma. "Neviens nejūtas labi četros no rīta, savā dzejoļu krājumā Apsveiksim skudras rakstījusi poļu dzejniece Vislava Šimborska. Tomēr, lai arī ļoti īss, dažkārt šis tumšums mūsos mēdz ieilgt, jo mēs esam pārstājuši gribēt mosties vēl pirms visa, mēs esam pārstājuši mosties ar maigumu, taču rītausma ir neizbēgama. Un katru rītu. Un dažreiz ir vienkārši labi pamosties ar sajūtu, ka esi iemīlējies tieši tad, kad vismazāk esi to gaidījis, un tieši tādos rītos tu zini, ka nekas nav svarīgāks par to, ka tu spēj just. Par to, ka esi cilvēks. Pats sev modināšana. Pats sev modinātājpulkstenis. Mierīgs pulss.