Vilcienos un autobusos tas ir labāk saskatāms, tomēr mikroautobusos to var arī nepamanīt. Uzraksts vēsta: "Avārijas izeja". Bieži vien uzrakstam pievienota arī instrukcija, ka avārijas gadījumā jāizsit stikls. Atceros, ka kādā mikroautobusā esmu ar skatienu meklējusi instrumentu, ar kuru tas loga stikls ir jāizsit, un neesmu to nekur ieraudzījusi. Ir tikai logs ar brīdinājumu par izeju vietā, kur izejas nav. Avārijas izejas ir durvju rokturi, kuriem ceram nekad nepieskarties kā cilvēkiem, kuri mūs pārstājuši mīlēt.
Tikai reizi mūžā esmu ceļojusi ar kuģi. Pēc iekārtošanās kajītē devos uz klāja. Sākumā nekas neliecināja, ka man ir jūras slimība. Vēlāk, kad kuģis jau bija izgājis atklātā jūrā, dzēru kafiju vienā no kafejnīcām un sajutu sevī tādus kā zemestrīces izraisītus grūdienus. Saprotot, ka tā ir jūras slimības pazīme, nekavējoties devos meklēt balto tabletīti pret šūpošanos. Tomēr, lai arī zāles pret jūras slimību biju iedzērusi un fiziski nelabuma sajūta pazuda, tā turpinājās manā galvā, it kā manī būtu vēl viens kuģis, uz kura zāles pret bezpalīdzīgo sajūtu, ka esi atklātā jūrā, nav atrodamas. Pēc kāda laika, mazliet apradusi ar dīvaino nelabumu, izgāju uz klāja. Nekas nebija redzams, kuģis vientulīgi brida cauri tumsai un viļņiem, kas atgādināja mūziku, kuru nekad agrāk nebiju dzirdējusi.
Dīvainā kārtā, kad raudzījos pāri bortam un ieklausījos tumsas un viļņu orķestrī, mans nelabums pārgāja. Neatceros, cik ilgi tonakt paliku uz klāja, taču atceros, ka pēc ceļojuma pie manis nāca dzejoļi. Nezinu, no kurienes tie nāca, bet tie atgādināja par kādu mūziku, kuru pierakstīt nav neviena cilvēka spēkos. Ceļojot ar kuģi, es neievēroju avārijas izejas, jo, kā zināms, uz kuģiem tās ir mazas laivas, kas piekabinātas pie kuģa borta. Ja ceļojat ar kuģi, aiz visām durvīm ir jūra. Un tā ir vienīgā izeja. Ceļojot ar kuģi, ir sajūta, it kā tu pats sevī būtu avarējis, un klaustrofobiskajā kajītē, mēģinot aizvērt acis, tev tas nekad neizdodas, jo ikreiz, kad tu tās piever, pret acu plakstiņiem tumsas ātrumā triecas bezmiega viļņi.
25. martā tirdzniecības centrā Kemerovā izcēlās ugunsgrēks. Daudzi vecāki saviem bērniem bija nopirkuši kinobiļetes un popkornu, bet paši nokāpuši lejā, lai bērnus turpat, tirdzniecības centrā, sagaidītu. Daudzi tās dienas tumsas seansa beigas nesagaidīja. No kinozāles nebija iespējams izkļūt, jo... Durvis bija aizslēgtas. Avārijas izejas todien palika tikai par durvīm, kurām neviens tā arī negribēja pieskarties. Uguns ir stihija, kuras gadījumā kārtības noteikumus pārņem haosa noteikumi, un daudzu bērnu durvis uz nākotni palika aizslēgtas. Uguni nevar nodzēst no ārpuses, ja tā ir sākusies iekšpusē. Uguns priekšā laiks vienmēr zaudē, kaut arī laiks ir vienīgā izeja.
Nelaimes ne vienmēr var paredzēt, īpaši mūsu, cilvēku, pasaulē, kur viss, kas mums ir apkārt, atgādina slazdus, labirintus un mūžīgu kritienu. Cilvēka vienīgais glābiņš, iespējams, ir viņš pats, tomēr daudzi savas iekšējās avārijas izejas durvis tā arī nekad neatver un paliek sevī sadegt.