Viņus visus veikli iespējams ievietot "jauno režisoru" kategorijā, kuri skatītājus ar savu darba stilu iepazīstinājuši neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro. Tomēr katram no viņiem ir savs, citādāks skatījums uz teātra valodu, aktuālo tematiku un misiju.Kulturasdiena.lv piedāvā interviju sēriju ar jaunajiem režisoriem."Ceru, ka man šī sezona būs solis uz priekšu nevis atpakaļ," saka Vladislavs Nastavševs, kuram iepriekšējā sezona noslēdzās ar ļoti veiksmīgu Strindberga Jūlijas jaunkundzes iestudējumu, kas nominēts Spēlmaņu nakts centrālajam apbalvojumam – gada izrāde. Nākamajā pavasarī viņam uzticēta Valmieras drāmas teātra lielā skatuve, uz kuras taps Šekspīra Makbets, bet pašlaik režisors Jaunajā Rīgas teātrī uzsācis darbu pie Buņina Tumšās alejas iestudējuma, kam pirmizrāde gaidāma jau šoruden. Līdzīgi kā citi jaunie, arī Nastavševs iepriekš darbojies neatkarīgajā teātrī Dirty Deal Teatro, bet pirms tam guvis ievērības cienīgu starptautisko pieredzi, studējot aktiermeistrību Sanktpēterburgā un režiju Londonā. Nastavševa iestudējumi ir intelektuāli smalki. To pamatā ir augstas kvalitātes literārais materiāls, bet formai raksturīgi izaicinoši elementi.Kas ir tas, ko ieguvi no studiju pieredzes ārzemēs?Tā bija dzīves pieredze. Iespēja iegūt praksi, iestudēt darbus ar dažādiem cilvēkiem un dažādos apstākļos. Pēterburgā, Londonā un Sidnejā bija daudz cilvēku, kuri mani iedvesmoja, gan piedaloties manos projektos, gan mācot.
Tīri cilvēciski man tas palīdzēja saprast, kas esmu, kas mani interesē un neinteresē. Sapratu, ka mani pārsvarā interesē cilvēciskas vai intīmas lietas. Man, piemēram, neliekas saistoši taisīt darbus par politiku, bet patīk rakāties cilvēku iekšējā pasaulē, atrast atbildes, kāpēc kaut kas ir tā un ne citādāk.
Tavi darbi esot ļoti personiski, vai tajos pēti arī savu iekšējo pasauli?
Arī. Es pētu to, kas mani personiski saista un neliek mieru. Nekad nevaru abstrahēties – tas esmu es, tas ir mans darbs, un abas lietas ir nesavienojamas. Man dažreiz ir grūti, tāpēc, ka darbs ir tik personiski tuvs. Nezinu, cik ilgi pavilkšu šādu režīmu, bet man patīk izrādi gandrīz kā dzemdēt. Radīt no sevis, no iekšienes.
Es neesmu režisors - izrēķinātājs, kaut gan cilvēki tā domā. Protams, ka ar galvu kontrolēju, ko daru, bet tas nāk ļoti dabiski, un līdz ar to arī emocionāli grūti. Ja Dievs dos, un es nodzīvošu teiksim līdz 60 gadiem, tad vairs emocionāli tik dziļi iesaistīties nebūs spēka. Pagaidām vēl varu to atļauties.
Tu vienmēr esi klāt savās izrādēs. Vai tas saistīt ar šo dziļo emocionālo iesaisti?
Jā, bet man liekas, ka drīz tas beigsies. Jo tīri fiziski es to vairs nevarēšu. Pagaidām ir tā, ka es piedalos visās savās izrādēs, piemēram, Dirty Deal (Teatro – aut.) es lieku gaismas. Nacionālajā (teātrī – aut.) ir izrāde, kura nemaz nevar notikt bez manis. Jūlijas jaunkundze ir tas gadījums, ka, lai gan tā ir Valmiera, es vienkārši nevaru nebraukt, atstāt, lai tie aktieri paši tiek galā. Kaut gan viņi noteikti gribētu, lai vienreiz režisors liktu viņus mierā, un es to ar laiku izdarīšu.
Tu savām izrādēm esi ne tikai režisors, bet arī kostīmu mākslinieks, scenogrāfs un mūzikas autors…
Es gribu būt pilnvērtīgs autors saviem iestudējumiem. Tās ir vecās asociācijas ar vizuālo mākslu – gleznotājs un viņa glezna. Es tik daudz no sevis ieguldu darbā, ka man patlaban ir grūti iedomāties kādu, kurš varētu tikpat. Tā būs milzīga laime atrast, piemēram, scenogrāfu, ar kuru tā varētu saprasties. Droši vien tas pamazām mainīsies, jo pienākumi pieaug, it īpaši esot valsts teātrī un veidojot lielfomāta iestudējumus.
Piemēram, Ojārs (Rubenis – aut.) pirms Viljamsa (Tenesija Viljamsa lugas Pērnvasar negaidot iestudējuma – aut.) teica: "Pirmdien, tev jābūt pie manis kabinetā ar kostīmu skicēm!" Laika bija maz – divas, trīs dienas. Nekad nedomāju, ka varētu to izdarīt tik ātri, bet sanāca vienkārši, tumši, brīnišķīgi kostīmi un scenogrāfija arī.
Neatkarīgajos teātros viss notiek pamazām. Šuvēja atnāk, tad lēnām mēģinām vienu, otru variantu, ejam izvēlēties materiālus divas dienas pirms pirmizrādes. Viss notiek citādāk, plūstošāk un dabiskāk, bet te (valsts teātrī – aut.) jābūt gatavam pus gadu pirms izrādi sākts mēģināt. Tas vienkārši ir cits strādāšanas veids, kas man jāapgūst.
Tavās izrādēs aktieri izspēlējot tēmas. Tā šķiet, ir visnotaļ abstrakta koncepcija.
Dzin un Viljamsā (Tenesijs Viljams lugas Pērnvasar negaidot iestudējuma – aut.) tā bija. Es pašlaik ar to nodarbojos. Viss ir ļoti vienkārši. Jāuzdod jautājums, par ko ir šī izrāde, par ko ir šī aina? Domājam, kā paspilgtināt tēmu. Mēs ar aktieriem nenodarbojamies ar attiecībām "atdod manu pannu" līmenī. Es negribu to praktizēt. Man ir interesanti runāt par dziļākām lietām, nevis "es tevi mīlu, bet tu mani nē".
Tajā konstrukcijā, kuru nosaka materiāls vai kaut kāda attiecību sistēma, aktieri katru reizi eksistē citādāk. Ļoti svarīgi, lai viņus nevarētu atkost, jo dzīvē mums taču nekad nav īsti skaidrs, kas notiek. Tā skaidrība varētu atnākt ekstrēmā momentā, piemēram, karā, kad atklājas, kurš ir dzīvnieks, kurš cilvēks ir gatavs upurēt kaut ko, un kurš nav, bet drīzāk nogalinās. Tādas it kā vienkāršas lietas ikdienā nekad nav skaidras. Viss it kā plūst. Iemeslus mēs nezinām, neredzam. Arī par sevi neko nezinām. Man liekas, ka būtu diez gan aprobežoti, ja teātra skatītājs sapratu visu par personāžu, uz kuru viņš skatās. Darbā ar aktieriem mani visvairāk interesē tas, ka viņi paši it kā saprot, bet…
Smieklīgi bija ar Jūliju (Jūlijas jaunkundze – aut.). Mēģinājumos aktieri brīnišķīgi spēlē, es priecājos, bet pēkšņi divas nedēļas pirms pirmizrādes, strādājot Apaļajā zālē, skatos, ka viņi vairs nesaprot, ko paši dara. Izrādās viņi neko ar smadzenēm nesaprata, bet darīja kaut ko it kā intuitīvi. Tad tika ieguldīts milzīgs darbs tajā, lai viņi saprastu, lai ir atspēriena punkts.
Tavām izrādēm raksturīga emociju atveide teju fizikālā līmenī. No kurienes šāda pieeja?
Vēlme tā strādāt radās mācoties Londonā. Tā ir lirika caur fiziku. Dažreiz šāds risinājums atnāk, dažreiz man gribās citādāk, piemēram, darīt kaut ko pilnīgi tukšā telpā.
Ar Mitjas mīlestību tā bija, jo tā nav luga, bet garstāsts, kuru diezgan sarežģīti iestudēt teātrī. Tur nav tik daudz dialogu, un stāsts pats par sevi nav tik spilgti izteikts - tur nekas īsti nenotiek. Man patīk, ka uz virsmas it kā nekas nenotiek, bet galvenā personāža sajūtas, domas ir parādītas caur dabas aprakstiem. Bija tiem jāizdomā ekvivalents, un radās ideja visu parādīt caur kustību. Tas puisis nevar tikt vaļā no emocionālā stāvokļa, kurā ir trāpījis. Iedomājos, ka tā mokošā mīlestība ir kā siena, pa kuru jārāpjas. Krieviem ir tāds teiciens - лезть на стену (rāpties pa sienu – aut.).
Jūlijā (Jūlijas jaunkundzē – aut.) scenogrāfija runā par balansu. Koncepcija izstrādāta Londonā, kad paralēli studēju Bulgakova Meistaru un Margaritu. Tur vienā ainā ir teksts, kur zemeslodes modelī tiek norādītas vietas, kur notiek kari. Viens beidzas, sākas otrs, un tas nav nekas jauns. Galvenais, lai nesabruktu balanss.
Jūlijas jaunkundzē ir daudz tehniski smalku nianšu, kuras varētu sagādāt ne mazums rūpju aktieriem. Kāpēc tu izvēlies šādu tehniski riskantu scenogrāfiju?
Man patīk robežas, patīk balansēt – vēl drusciņ un tas viss gāzīsies. Tas dod enerģiju. Es zinu, ka skatītāju tas aizrauj. Ir interesanti vērot, un man ļoti gribās, lai skatītājam nebūtu garlaicīgi. Es diez gan daudz pārdzīvoju par to laiku, ko skatītājs pavada teātrī. Viens ir tas, ka es gribu veidot izrādes pats sev, otrs -, ka atnāks kāds cits, un man būs viņš jāizklaidē, tā rupji sakot. Tas ir vēl viens paņēmiens, kā piedot emocijas, lai izrādē parādās asums. Mērķis ir dabūt skatītāju iekšā tajā, kas notiek. Ievilināt viņu caur spēli, joku, caur lietām, kuras uzreiz nevar atkost.
Vai ir kāda robeža, kuru tu savās izrādēs nepārkāptu?
Vienīgais, ko es negribētu – nodarīt pāri cilvēkiem, ar kuriem strādāju. Negribas tā uzreiz iet bojā mākslas dēļ.
Mani neinteresē pieklājīgums teātrī. Ja skatītājam paliek slikti izrādes laikā, tas tā ir domāts. Es to nedaru speciāli, bet man ļoti patīk izaicināt un provocēt skatītājus, lai viņi nejustos omulīgi. Galvenais, lai ar viņiem kaut kas notiek, kamēr viņi skatās izrādi, un arī pēc iespējas ilgāk pēc tam.
Kādu tu redzi Latvijas teātra nākotni? Vai tā saistāma ar jauno režisoru eksperimentiem?
Tas ir kā ar laika apstākļiem. Viss tik ātri mainās. Mēs visi it kā eksperimentējam, bet tik dažādos virzienos, ka tiešām grūti prognozēt kā būs. Sarežģīti arī noteikt kas no tā visa ir eksperiments. Es, piemēram, strādāju vienādi gan valsts teātrī, gan Dirty Deal Teatro. Nedalu – šeit vajadzētu taisīt mainstreamu, bet te jābliež arthouse. Man nav svarīgi, kur es taisu izrādi, kaut kādā šķūnī, kur to redzēs divi cilvēki, vai Nacionālā teātra lielajā zālē, bet ir režisori, kuri dala, un ir arī citi piegājieni šim jautājumam.
Man ne īpaši patīk pats formulējums - eksperiments. Kas gan ir eksperiments salīdzinot ar ļoti radikāliem pasaules teātriem? No malas tas, ar ko es nodarbojos, varētu izskatīties pēc eksperimenta, bet man liekas, ka tas ir mainstreams. Daru visu, lai cilvēku izklaidētu, lai viņam nebūtu garlaicīgi.
Man ir cerība, ka teātris paliks kvalitatīvāks. Neatkarīgi no tā, vai tas ir eksperiments vai mainstreams, ir jābūt kvalitātei. Pagājušajā sezonā man liekas, ka tā nav bijis. Ir izrādes, kuras ir zem jebkādas kritikas. Ja būs kvalitāte, nebūs jautājumu par to, vai cilvēki ies vai neies uz teātri. Var darīt jebko – trashu, mainstreamu, eksperimentu – galvenais, lai tas ir kvalitatīvi un likumsakarīgi.