Henrieta Verhoustinska
@@@
Pirms desmit gadiem Minhenes Kamerteātrī tapusī Alvja Hermaņa izrāde Vēlie kaimiņi ir pārceļojusi uz Jauno Rīgas teātri. Tas pats dramatizējums, tā pati scenogrāfija, kostīmi, pat "tauciņi" aktrisei. Izrāde gan atguvusi Zingera stāsta oriģinālo nosaukumu – Vēlā mīla. Vientuļu, mūža nogalē siltumu un otru cilvēku meklējošu pensionāru lomās nav Barbara Nise un Andrē Jungs (lieliski vācvalodīgie aktieri), bet JRT izcilie mākslinieki Gundars Āboliņš un Regīna Razuma, kuri ir liriskāki, emocionālāki par vāciešiem, bet ne tik precīzi un līdz mielēm konkrēti. Pirms pieciem gadiem Minhenes Vēlie kaimiņi viesojās Rīgā. Iespaids bija brīnišķīgs, taču otrreiz vienā upē man kā skatītājai neiekāpt. Tāpēc mans pirmais jautājums – kas ir atšķirīgais? Gundars Āboliņš ir virtuozs gan teju 90 gadu veca vīra, gan ar prostatas iekaisumu sirgstoša ne gluži tik veca, taču vēl vientuļāka vīra lomā. Regīnas Razumas smalkā, mirdzošā harisma ideāli saskan ar 1. cēliena varones trauslumu un rada paradoksālu kontrastu ar nesatricināmo kā ziloņmāte garu izsaucēju 2. cēlienā. Taču neatradu citu cēloni izrādes tapšanai kā atkārtot veiksmes stāstu un turpināt JRT vecuma pētniecību ar pārbaudītām metodēm, nevis eksperimentiem. Un, protams, dot darbu lieliskiem aktieriem un piepildīt zāli.
Mārīte Gulbe
@@@@
Vēlās mīlas režijas paņēmiens nav jauns – stāstu stāstīšanas princips, kad aktieri pārmaiņus iemiesojas un distancēti komentē varoni no trešās personas pozīcijas, bagātīgi izmantojot grotesku un īpaši to sabiezinot ķermeņa fizioloģijas norisēs. Izrādes pamatā ir noskaņas ziņā atšķirīgi stāsti un vide – bagāta Maiami standartdzīvokļa iemītnieka rutīna, kuru pēkšņi pāršķeļ eksistenciālistisks iegriezums, un austrumnieciskiem rekvizītiem pārsātināts, šaurs pseidomedija ūķis, kurā cinisks doktors vientulības bezcerībā samierinās ar ekscentriskas un aprobežotas mistiķes sabiedrību.
Izrāde vēl neliekas līdzsvarota. Spēcīgāku iespaidu atstāj pirmais stāsts, kurā pēc izstieptas ievaddaļas seko straujš kāpinājums un spējš, negaidīts kritums un aktieri dzīvo groteskajā formā. Gundara Āboliņa Harija garās dzīves diena ir detalizēti piepildīta, izdabājot novecojušā ķermeņa vajadzībām un baudot mazos, ikdienišķos rituālus. Tēls ir tik pilnasinīgs, ka Hariju, šķiet, var pat saost. Spilgta ir Regīnas Razumas pievilcīgā koķete, kuras bērnišķīgi pārspīlētais uzbudinājums izrādās tikai izmisuma maska. Otrajā stāstā Seanss nav izteiktas dinamikas un groteskā forma tiek vairāk demonstrēta.
"Āboli" Monikai Pormalei par telpu un Gundaram Āboliņam.
Andris Grinbergs
cerība
Paulas Jēger-Freiman rēgs