Maija Treile * *
Jaroslavs Ivaškevičs šo lugu esot slēpis vai aizmirsis. Kaut būtu slēpis rūpīgāk. Var tikai nojaust, ka režisorei simboliem un dekadentiskas formas piesātinātajā, taču dramaturģiskās struktūras ziņā vājajā lugā kaut kas šķitis dziļi personīgs un iestudēšanas vērts mūsdienās, taču rezultāts ir neveiksmīgs. Mēģināts veidot izsmalcinātu estētiku. Ja izsmalcināta forma - tad līdz galam. Taču formas drumslas uzplaiksnī kā impresionistiskie triepieni scenogrāfijā - aktieri krīt ārā no estētikas. Jūgendiski impresionistiskajā scenogrāfijā perfekcijai traucē mūsdienu fototapešu bezpersoniskums (tuvojoties finālam, tapetes rullējas nost no sienām, pārāk tieši sasaucoties ar krītošajām glezniņām Oblomovā). Nav saprotams, kādēļ Ingas Misānes uz pirkstgaliem planējošā Larisa iekvēlinājusi visus vīriešus, bet Mārtiņš Egliens Zagļa lomā nolikts pavisam neapskaužamā situācijā. Aktierim, kam organiski izdodas pašpuikas ampluā, uzticēta romantiskā varoņa - simbola loma. Kad viņš degošām acīm atklāj, ka ir pati mīlestība, noticēt grūti, rodas pat nevajadzīgi komisks efekts. Viskonsekventāk tēlā noturēties izdodas Līgai Zeļģei infernālajā Helenkas lomā. Finālā visi nosit Ideālo Zagli, kurš, Larisas pļaukas ķerts, nokrīt zemē. Egliens pārkož mākslīgo asiņu kapsulu, un skatītāji var atgriezties reālajā dzīvē. Nav pat intrigas noskaidrot - kas tas bija?
Henrieta Verhoustinska * *
Ko uz skatuves iesākt ar Ivaškeviča dekadences ironisko un vienlaikus dievinošo vārdbagāto slavinājumu, nezina ne Polijā, ne Krievijā, ne diemžēl arī mūsu Nacionālajā teātrī. Izrāde ir tukša, neraugoties uz spožo scenogrāfa, kostīmu mākslinieces un komponista A. Maskata radīto iesaiņojumu. Lai kā būtu pūlējies scenogrāfs M. Vilkārsis, radot krāšņu salonu Klimta krāsās, jūgendstils parādās vienīgi estētiska citāta, nevis atmosfēras līmenī. Režisore nav varējusi izšķirties starp ironiju un aizgrābtu patosu savā attieksmē pret manierīgo, estetizēto dzīves un mākslas svinēšanu (nesen beidzies Pirmais pasaules karš), aizķerdamās pie morālā relatīvisma tēmas, frāzēm par to, ka «visi zog» utt. Ingas Misānes Larisa pašaizliedzīgi, lāgiem it organiski čiepst, staipās kā tāda efeja, tipina uz pirkstgaliem un neskaitāmas reizes izģērbjas kungu klātbūtnē, demonstrējot izcilu augumu A. Heinrihsones lieliskajās kleitās un korsetēs. Viss, kas paliek pāri - sajūta, ka esi noskatījies krāšņa papagaiļa priekšnesumā. Mīlas daudzstūros nav ne piles jutekliskuma, kaut Liuzinika, Laizāna un Egliena rokas bieži slīd pār partneres augumu. Visprecīzākā ir L. Zeļģes kobrveidīgā Helenka. Autoram patikuši rotaļīgi dialogi. Izrādē dialogi vēršas bezgalīgos monologos, un Mārtiņa Egliena sirsnīgais Jusefs visus mīlas vārdus raida zālē, iecerētajai pat aci neuzmetis.
Līga Ulberte * *
Skaisti iepakota garlaicība, par ko atbildība pilnībā jāuzņemas režisorei Indrai Rogai. Mākslinieki Mārtiņš Vilkārsis un Anna Heinrihsone telpā un kostīmos radījuši brīnumaini skaistu, stilistiski vienotu telpu kā dzīvu gleznu ar aktieriem kā paradīzes putniem tajā. Lieliskā aktrise Inga Misāne galvenajā lomā ir brīnumaini skaista un nemitīgi maina cepurītes, šallītes, krellītes un cimdiņus. Bet tas tad arī viss, ko iespējams par šo izrādi pateikt. Kā šķiet, arī konkrētā luga nepieder pie poļu dramaturga labākajiem darbiem, bet konsekventā režisoriskā interpretācijā noteikti piedāvā iespēju izstāstīt kādu no neskaitāmajiem stāstiem par mīlestības neparedzamo dabu. Diemžēl izrādē labi aktieri, jo īpaši Inga Misāne un Mārtiņš Egliens, padarīti par situācijas ķīlniekiem, tikai godprātīgi runā teksta blāķus, ko mēģināts atdzīvināt ar dekoratīvu padejošanu smalkās Artura Maskata mūzikas fonā. Par solītajiem detektīva vai komēdijas elementiem gan nekas neliecina, jo dažbrīd notiekošajam pagrūti izsekot pat sižetiski. Fragmentāri iespējams nojaust, ka iecerē gribēts panākt dekadentiska jutekliskuma un misticisma piestrāvotu dzīves - sapņa atmosfēru. Izdevies gan tas tikai vienā ainā - kad pašas savu, cilvēku nekontrolētu dzīvi sāk dzīvot zaļās istabas sienas.
Vērtējums piecu punktu skalā.