Gleznotāja Edvarda Grūbes pēdējo gadu darbu skate nekādus pārsteigumus viņa rokraksta pazinējiem nesagādā, kā arī sagaidāms no meistara, kurš savu stilu atradis jau pirms laba laika. 70.–80. gadu posmā dominējusī lēnas, pamatīgas daudzslāņu glezniecības vecmeistariskā tradīcija kopš 90. gadiem pakāpeniski transformējusies artistiski vieglā, spontānā manierē.
Vērojams tas pats abstraktā ekspresionisma ietonētais mutuļojošais temperaments, tomēr Edvards Grūbe "latviskā garā" balansē uz robežas ar pazīstamiem reāliem motīviem. To skaits, salīdzinot ar senākiem darbiem (sieviete ar bērnu, maize, sēnes, lelles u. c.), gan ir reducēts, mākslinieks tuvojas bezpriekšmetiskai izteiksmei. Krāsu stihijā, kurā netrūkst ne pastozu triepienu ar platām sarenēm, ne gluži akvarelisku notecējumu, ne cauri spīdoša baltā audekla, kas ienes nepārprotami alla prima jeb vienā paņēmienā gleznotu darbu iespaidu, tomēr uzpeld daži logu, durvju un vijoļu elementi.
Toņu gammas variējas no brūngani pastelīgām un vēsi zilpelēkām līdz ugunīgi sarkanām. Zināmas interpretācijas norādes sniegtas arī darbu lakoniskajos nosaukumos – Gaismas lauks, Durvis, Logs, Vējš, Riets utt. Līdzās dabas iespaidu atskaņām figurē arī mūzikas tēma, piemēram, gleznās Konsonanse un Tembrs.
Lielākajā daļā gleznu valda vertikālu un horizontālu virzienu ienesta stabilitāte, krāsu masas un triepieni veido aptuveni četrstūrainas formas, ko tikai nedaudz pajauc plūdinājumi un izsmērējumi. Savukārt divos darbos (Konsonanse un Vējš) virsroku ņēmuši dinamiski, diagonāli virzieni, kas raisa asociācijas ar brāzmainām kustībām un neapvaldītu enerģiju.
Mākslas vēstures pazinēji dažos darbos, piemēram, Vasaras logs un Riets, gribot negribot saredzēs kādas paralēles ar slavenā daugavpilieša Marka Rotko gleznām. Ar joslām atdalītu vai ierāmētu, mīksti paplūdušu četrstūru kompozicionālais princips ir radniecīgs, vienlaikus var spekulēt, ka dabas impulsu un ekspresīvā žesta Edvarda Grūbes mākslā ir krietni vairāk, tas rada arī vairāk vielas iztēlei nekā Marka Rotko koncentrēti metafiziskie, absolūti abstraktie audekli.
"Glezniecības valoda ir šifrēta. Tā vienā laukumā ietver visu sakāmo, turklāt pārraida to, iedarbojoties emocionāli. Glezniecības valoda ir mūzika acīm un dvēselei, un tās atslēga ir krāsa. Tas stāsts, ko glezna grib parādīt, pirmajā brīdī nav ieraugāms. Drīzāk kāda mistiska krāsu rakstu mūzika mūsu sirdīs raisa izjūtas, kas liekas pazīstamas, tomēr vārdos neizsakāmas," saka gleznotāja Inta Celmiņa, komentējot Edvarda Grūbes mākslu izstādes anotācijā.
Tā nenoliedzami lasāma kā XX gadsimta vidus modernisma atbalss, manifestu stilā uzsverot glezniecības specifisko valodu, tās vārdos neformulējamo vēstījumu un apelēšanu pie intuitīvi emocionālas uztveres. Izstāde ir labs piedāvājums aplūkot šīs tradīcijas noenkurošanos latviešu mākslā un pārtapšanu lokāli specifiskākā, plenēriskām impresijām tuvākā un vairāk hibrīdā versijā.
Edvards Grūbe Izstāde Gaisma Galerijā Māksla XO līdz 13.XI