Skatos uz Miķeļa Fišera jaunākajiem darbiem un saku, ka ir lieliski, kaut gan īstenībā daudz ko nesaprotu un man droši vien labāk pienāktos teikt: "Ku!" (sveiciens no Georgija Danelijas kinofilmas Kin-dza-dza) vai lietot mākslinieka paša piedāvāto fonēmu "PRAN", kas hidroreptiloīdu universālvalodā nozīmējot pilnīgi visus vārdus un jēdzienus jebkurā cilvēku valodā, izņemot vārdu "līdzcietība".
Pirms diviem gadiem – arī novembra nogalē – Miķelis Fišers izstāžu zālē Arsenāls atklāja plašu un gleznieciski krāšņu izstādi Lielviela, kuras slēgšanas dienā ļaudis stāvēja garā rindā pie kasēm. Piekritīsiet, ka tā nav gluži ierasta aina Latvijas mākslas dzīvē šodien (atšķirībā no 70.–80. gadiem), tāpēc rodas vēlēšanās noskaidrot iemeslus dažādu paaudžu skatītāju neviltotajai ieinteresētībai. Zināms, sava loma ir gleznotāja ģimenes faktoram – viņa vecāki ir tautas cienītie un godātie mākslinieki dzejniece Ārija Elksne un operas solists Miķelis Fišers. Tikpat nozīmīgs faktors ir Fišera skandālista reputācija jau kopš studiju laikiem Latvijas Mākslas akadēmijā 90. gados, ko mediju telpā īpaši barojušas no Arsenālā izstādītās gleznas Ceremoniju meistars Neatkarības dienai (1997) virsmas it kā izzagtās Ecstasy tabletes. Tomēr nezin vai minētais spētu motivēt arī jaunāko paaudžu skatītājus – ticami, ka viņus vienkārši valdzina Fišera stāsti par nezināmo un pārdabisko, jo tajos ir daudz ezoteriska šarma un šausmu, tomēr netrūkst arī humora un jautrības. Šāda māksla rada sajūtu par suģestējošu, līdz galam neizprotamu konkrētu notikumu detalizētu atainojumu – līdzīgi kā literatūrā to panāk Karloss Kastaņeda un Haruki Murakami.
Bestiārijs nav vajadzīgs
Izstāde Netaisnība pirmām kārtām vedina novērtēt darbu savdabīgo tehniku. Aplūkojami 22 kokgriezumi, ko papildina divas videoinstalācijas. Nevienā no šiem medijiem mākslinieks pagaidām vēl nebija izpaudies, un jāatzīst, ka debija ir pārliecinoši veiksmīga. Koncertflīģeļa melnuma un spīduma plākšņu kokgriezumi novietoti eleganti katrs uz savas "sienas" – pelēkas stēlas. Kosmisko scenāriju zīmējumi tajos grebti ar kaltu, tādējādi tiek veidotas koši baltas, dzīvas, ekspresīvas līnijas. Senatnīgais, amatnieciskais paņēmiens rādās lietots ar gudru ziņu – kā ierobežojošs un tāpēc labvēlīgs maksimālai domas skaidrībai, turklāt attēlotajam tas piešķir īpašu enerģiju.
Intervijā kuratorei Ingai Šteimanei (portālā Arterritory) mākslinieks atklāj, ka par mākslas darba būtību uzskata tā enerģiju un to esot visai sarežģīti iedabūt darbos, kas nav ar rokām darināti. Vēl būtiski, ka Netaisnības zīmējumu/griezumu enerģija nepārprotami sasaucas ar teiksmainās Divupes ciļņiem, šumeru stēlām, kurās arī izteiksmīgi attēloti satraucoši notikumi un ceremonijas, par kuru vēstījumu šodien neviens nevar būt īsti drošs, – tas gan nekavē vēsturniekus izteikt minējumus un mākslas senatnes cienītājus – priecāties.
Atšķirībā no senās mākslas artefaktiem Miķeļa Fišera darbiem nekāds bestiārijs nav vajadzīgs – autora paša vārdiskie komentāri vai nu skaidri dublē attēlā notiekošo (piemēram, "Jurija Gagarina varoņa nāve Antarktīdā", "Citplanētieši apmāca sniega cilvēku darbam urāna raktuvēs Antarktīdā"), vai arī izskan pravietiski: "Vēl nekad cilvēces vēsturē tās rīcība nav bijusi tik tuvredzīga un kontrolējama planetārā mērogā. Vēl nekad verdzība nav bijusi tik visaptveroša un vienlaikus neapjaušama."
Basām kājām pa kvēlojošām oglēm
Izstādes kuratore Inga Šteimane Fišera tēlos un sižetos ir ieraudzījusi mūslaiku sociālās situācijas, arhetipiskus sabiedrības sistēmu modeļus. Netaisnības bukletā viņa saistoši izvērš Fišera sižetu kinematogrāfisko drāmu paralēles ar Karla Gustava Junga Sarkanās grāmatas. Liber Novus priekšstatiem par fantāziju izslēgtas apziņas brīdī un ekoloģisko diskursu, kurā ievietotas Fišera Netaisnības metaforas "no ezoteriskām vai neprātīgām kļūst ekoloģiskas un prātīgas" (I. Šteimane).
Izstādes kulminācija nenoliedzami tiek piedzīvota, skatītājam nokļūstot līdz video, kurā mākslinieks basām kājām iet pa kvēlojošām oglēm. Tas ir skaists skats, kurā saskaņā ar Jungu notiek viena no visu laiku visnepatīkamākajām lietām – konfrontācija ar savu Ēnu, ko Fišers sauc par Reptiļu dresūru: "Esmu drošs, ka ir tikai viena lieta, ko iespējams likt pretim Hidroreptiloīdu un Pelēko patvaļai, proti – visi pūliņi būs veltīgi, kamēr nepieteiksim karu Galvenajam Reptilim, tam, kurš mājo ikvienā no mums." Līdzīgi kā krievu avangardisti XX gadsimta sākumā, mākslinieks tic, ka ievērības cienīgam mākslas darbam ir jāspēj mainīt cilvēku un padarīt viņu labāku. Tādēļ viņš piesaka savu jauno darbu izstādi skaļi un kareivīgi: "Meli un maldi kā melna krāsa pārklāj cilvēces attīstības gaišo koksni. Mans kalts, asāks par zobenu, izrauj no tumsas skaudro patiesību visā tās nežēlīgajā kailumā. Atmostieties!"
Miķelis Fišers
Personālizstāde Netaisnība
Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā līdz 18. janvārim