Tiem, kas sekojuši viņas profesionālajai karjerai, tas gan nav nekāds brīnums. Aktrise pati saka: šis ir tas gadījums, kad Aspazijas personība viņai ir svarīgāka par atsevišķas izrādes panākumiem.Fragments no intervijas:**Kura izrāde paņem vairāk enerģijas — Garā dzīve vai Aspazija. Personīgi?Aspazija. Noteikti. _Garo dzīvi _veidot arī nebija viegli, tā bija sākums jaunai pieejai aktiera eksistencei. Bet, ja būtu izrāde Broka. Personīgi, es teiktu, ka Garo dzīvi mēs pirms desmit gadiem veidojām mazliet neapzinātāk un intuitīvāk, nebija tik lielas atbildības. Šobrīd atbildība ir nākusi klāt.Atbildība par Aspaziju?**Arī, bet mainījies ir mans vecums, briedums un attieksme pret lietām. Aspazija vispār ir rezultāts visām manām aktrises darbā līdz šim atklātajām iespējām. Kad tu kā jauns aktieris pabeidz skolu, diapazons ir diezgan ierobežots. Bet, strādājot kopā ar kolēģiem, kuriem ir cita skola, piemēram, ar Gunu Zariņu, kurai ir Pēterburgas skola, visu laiku ir iespēja mācīties. Tas ir krājies un uzkrājies.__
Garā dzīve bija ieniršana pavisam citā realitātē, jaunā darba metodē, kad tu nevis esi aktrise dotajos apstākļos, bet veido tēlu ārpus sevis. Cita realitāte Garā dzīve bija arī vecuma dēļ, ko mēs tur spēlējam, un tas vispār mainīja dzīves redzējumu. Ieniršana bija piespiedu kārtā, jo trīsdesmitgadīgam cilvēkam nav organiski nopietni domāt, kas notiek ļoti dziļā vecumā... Tas katrā ziņā nav patīkams process, īpaši jau mūsdienu sabiedrībā, kuras produkti esam mēs visi un dzīvojam tajā informācijas telpā, kurā vecums nav tā lieta, par kuru priecājas un ko apbrīno. Alvis Hermanis kā jūtīgs sensors sajuta, ka par to ir jārunā un ka jārunā tā, kā mēs to darām — uz groteskas un cirka robežas. Kāds neuzmanīgāks skatītājs to varbūt sajauc un saskata tajā kādu ņirgāšanos, bet tā nebūt nav. Vecums nevienam nepaiet garām, un mums visiem ir vecāki un vecvecāki. Izrādē ir arī cieņa pret viņiem.
Esat teikusi, ka aktiera darbs dod iespēju izdzīvot daudzas dzīves, izjust pārdzīvojumus, kurus sava dzīve nesniedz. Ko jums ar šo izrādi dod Aspazijas dzīve?
Cilvēcisko mērogu. Arī drosmi darīt lietas, realizēt ideju, nevis baidīties, noslēgties, ņemties ap sevi. Šī sajūta manī jau ir bijusi, bet caur šo darbu ir nostiprinājusies.
Vai kādā Aspazijas lugā esat spēlējusi?
Nē. Mūsu teātrī bija Sidraba šķidrauts, bet dažādu apstākļu dēļ es atteicos no Gunas lomas. Tajā brīdī nevarēju uztvert, kas tajā lugā ir vērtīgs, bet tā nav Aspazijas vaina. Lai spētu šīm lugām pietuvoties, tās uztvert, ir jābūt vai nu īpašai vajadzībai, vai zināmam briedumam.
Aspazijas bērnu dzejoļus taču esat skaitījusi?
Protams! Circenīša Ziemassvētki bija abu manu bērnu midzināmā dziesma!
Esat izteikusies "neesmu ne tik ģeniāla, ne tik talantīga, lai varētu atļauties nebūt ne māte, ne sieviete". Vai zināt tādus ģēnijus, kas to apzināti atļaujas?
"Atļauties" laikam nav pareizais vārds, bet viņu dzīve ir vairāk piepildīta ar sava talanta realizāciju. Piemēram, balerīna Maija Pļisecka savu dzīvi tiešām ir nodejojusi, atdevusi talantam un darbam, jo viņu bērnu radīšana atrautu no darba daudz tiešāk nekā kādu rakstnieku vai pat aktrisi. Lai gan aktrisēm arī tas ir ļoti grūts lēmums, jo sevi pilnā mērā jānoņem no teātra un vari pazaudēt vietu, jo nāk jaunas aktrises. Bet mūsu teātrī caur Alvja piemēru, viņa paša vispozitīvāko attieksmi pret bērnu radīšanu arī es jūtos droša un pasargāta, esmu realizējusies kā māte un nevaru sūdzēties, ka būtu kaut ko zaudējusi vai palaidusi garām.
Kā tad saprast izteikumu par bērnu radīšanas saistību ar "nepietiekamu ģenialitāti"?
Tas jāsaprot savādāk — sajutu, ka tikai ar profesiju nespēšu dzīvi piepildīt un mūža galā būt gandarīta, ka visu, ko dzīvē esmu varējusi izdarīt, esmu izdarījusi. Jo vismaz mani neviena profesija nespētu piepildīt, un varu teikt tikai paldies Dievam, ka, tik vēlu attopoties, man iespēja radīt bērnus tika dota.
Jūsu tēvs diez ko neesot gribējis, ka jūs izvēlaties aktrises profesiju.
Es arī nebūtu priecīga, ja mani bērni paziņotu, ka grib kļūt par aktieriem.
Nav jau paziņojuši?
Nē. Meita grib būt juriste, jo mana māsa ir juriste, dēls grib būt arhitekts, tātad pagaidām viss kārtībā. Nopietni runājot, ja kāds ceļš cilvēkā ielikts, viņš to atradīs. Es nekad neesmu kāpusi pa logu iekšā, ja mani dzen ārā pa durvīm, bet plūdumam ir jāļaujas, un, ja tas ir tavs pareizais ceļš, tad tevi nekas nespēs no tā atturēt un tu nonāksi tur, kur jānonāk. Tā man ir gājis, un tādu ceļu es arī atzīstu. Saviem bērniem aktiera ceļu es nenovēlētu tāpēc, ka var visādi iznākt, ja tev nestāv klāt veiksme, kurai es varu būt pateicīga. Man vienkārši ir veicies.
Visu sarunu ar aktrisi Baibu Broku lasiet žurnāla Sestdiena 27.marta numurā!
es
lachausis