Augusts ienesa nepatīkamas iezīmes tā sauktajā Baltijas ceļošanas burbulī, jo mūsu kaimiņvalstīs sparīgi palēcās kumulatīvie 14 dienu Covid-19 rādītāji. Jāatceļ it kā nekas vēl nebija, bet bija iespēja novērot, kā Lietuvas ikdienā no 1. augusta atgriezās masku lietošana daudz lielākā mērā nekā Latvijā.
Mani trīs braucieni uz jau iepriekš ieplānotajām operas izrādēm brīvdabā arī atšķīrās atkarībā no tā, kāda situācija ar vīrusa izplatību tobrīd bija Lietuvā. Jāsecina, ka kaimiņi izrādes telpās vēl īpaši nepraktizē, toties zem klajas debess pieļauj daudz mazāku distanci starp sēdošajiem nekā tā, kas tiek prasīta Latvijas pasākumu rīkotājiem. Savas īpatnības ir arī citās jomās.
Spēles noteikumu maiņa
Vilnius City opera ir neatkarīga organizācija ar savu valdi un kopš 2006. gada darbojas uz projektu teātra principiem (sākotnēji šo trupu sauca Bohēmieši). Tās mākslinieciskā vadītāja ir pamatā Londonā dzīvojošā lietuviešu režisore Daļa Ibelhauptaite. Jau gadiem ierasts, ka tā savas izrādes rīko Viļņas Kongresu namā, kas ir gluži blakus Lietuvas Nacionālās operas un baleta teātra ēkai, tikai pretējā ielas pusē. Taču šopavasar pandēmija izjauca divu izrāžu plānus, un tās tika pārceltas uz vasaru un citu spēles laukumu – Viļņas Universitātes pagalmu. Protams, ir amizanti, ka, ienākot laukumā, daļai skatītāju rindu pielikti uzraksti, ka tas ir balkons, kaut nekāda balkona te nevar būt, taču labāk tā nekā nekā. Turklāt pati vieta ir burvīga – visapkārt ir universitātes ēkas, kas piešķir zināmu kompaktumu un noskaņu, un, piemēram, Šarla Guno Fausts te iederas absolūti organiski. Šajā pagalmā šovasar ar izrādēm viesojās arī Oskara Koršunova teātris, notika vairāki koncerti.
Nekas pirmdien, 27. jūlijā, neliecina, ka jau sestdien Lietuvā tiks ieviesti stingrāki noteikumi, tostarp publiskiem pasākumiem un veikalu apmeklējumiem. Tiesa, runas par šādiem plāniem jau klīst, un Lietuvas prese šo jautājumu apspriež. Bet tobrīd visi vēl priecīgā bariņā dodas uz norises vietu, kur skatītāju krēsli salikti bez jebkādas distances. Vilnius City opera skatītāju vidū ir iecienīta, jo tā pulcē lielākoties lietuviešu operas māksliniekus, kuri ikdienā dzied citur pasaulē, piemēram, bass Alms Švilpa jau kopš 1997. gada ir Esenes operas solists, bet Latvijas skatītājam labi pazīstamā Vida Miknevičūte deviņus gadus bijusi štatā Maincas operā. Pēdējā brīdī izrādes ansamblim pievienojies mūsu Jānis Apeinis, kuram gan ar šo organizāciju jau iepriekš bijusi sadarbība. Tā kā Viļņas Kongresu nama skatuve, kurai iestudējums radīts, ir samērā šaura, dekorācija veidota pēc saliekamās lādītes principa. Lietuvas Valsts simfoniskais orķestris Ģintara Rinkeviča vadībā sēž skatuvei blakus, kas ir samērā neērta vieta, jo no tās diriģents neredz skatuvi, bet solisti – diriģentu.
Jūtams, ka cilvēki ir noilgojušies pēc kopā būšanas un klātienes mākslas baudīšanas.
Tas nozīmē arī visādas blaknes, sākot no vienas publikas daļas nevaldāmās tieksmes izrādes laikā fotografēt ar augstu paceltiem telefoniem, beidzot ar negaisu, kas draudīgi, bet nenovēršami tuvojas, par ko liecina arī nelabi brēcošas svīres, kas šaudās pāri pagalmam. Īsi pirms starpbrīža sāk līt, un līst ilgi un sirsnīgi. Starpbrīdis ievelkas, un, kad Ģintars Rinkevičs beidzot iznāk pie orķestra, daļa skatītāju tomēr devušies mājās. Vienu no izrādēm skatās arī Lietuvas prezidents Gitans Nausēda, to plaši atspoguļo prese, nenojaušot, ka pēc kāda laika prezidents būs spiests doties pašizolācijā, jo kāds viņa biroja darbinieks būs nonācis kontaktā ar Covid-19 slimnieku. Laimīgā kārtā gan drīz pēc tam pašizolāciju bija pamats pārtraukt, jo darbinieks tomēr nebija slims.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 21.-27. augusta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!