Noķeram Mārtiņu ceļa jūtīs uz Neapoli. Braukšot uz picu dzimto pilsētu padziļināti pētīt latvietim jau tik ierastā ēdiena saknes. Pašu interesē ļoti, un Itālijā taps arī jaunā televīzijas raidījuma Kulta ēdieni sērija. Atelpa starp iepriekšējo dzīvošanās posmu TV virtuvē un nākamo iznācienu, šķiet, nebija ilga. Vai neliek mieru zvaigžņu vīruss vai spiedusi biznesa daudzināšanas nepieciešamība? Mārtiņš apgalvo — nebūt ne. Viņam vistuvāk sirdij tomēr esot darbs savā virtuvē restorānā vai mājās — bez TV kamerām.
Intervijas
fragments:
Vai tev ir kāda pārliecība, demonstrācijā Doma laukumā?
(Smejas.) Man ir pārāk daudz gadu, lai piedalītos revolūcijās. Esmu gana palasījis grāmatas un sapratis, ka visas revolūcijas pārtop par režīmiem, kas apspiež un tad atkal krīt. Kādus piecus sešus gadus biju veģetārietis, jo man bija dzīvnieku tiesību aizstāvja pārliecība, un arī brālis par tādu bija kļuvis manā ietekmē. Tas bija pavārskolā, kādā 10.klasē — vecumā, kad jauniešus var ietekmēt. Un pusgadu biju vegāns. Šis laiks man deva ļoti daudz saprašanas par dārzeņiem, piena produktiem, sieriem.
Kāpēc atgriezies
pie gaļas?
Tas notika ceļojuma laikā — sajaucu pasūtījumus šikā restorānā, un man atnesa ļoti labu gaļas kluci. Nenoturējos. Pēc tam, protams, bija caureja. Vairs citu pārliecību nav bijis. Bet nu esmu atbildīgs pilsonis — balsot vienmēr eju. Dažreiz arī izbesī kaut kādas lietas, kas riebjas. Tikko cepos par kukuļdevējiem: ZB! Kāpēc jūs dodat kukuļus?! Aizņēmos no čoma mašīnu, skatos — viņam piecītis stāv iekšpusē pie priekšējā stikla. Prasu: kukuļus dod? Atbild: jā! Ja būtu akcija — nedodiet kukuļus, tad es ietu. Es gribu braukt pa labu ceļu, nevis bedrainu un samaksāt naudu par to, nevis ielikt kāda sievai jaunus pupus. Ļoti negribu šādā sistēmā dzīvot, bet ir jādzīvo, jāpieņem spēles noteikumi, citādi nepiedalies.
Varbūt tad labāk
dzīvot kaut kur citur, nevis Latvijā?
Mēģināju. Biju izpārdevis savu iedzīvi un pārcēlies, bet sapratu, ka nav aršanas.
Vairāk lasiet Sestdienā!