Nolūkotā Arktika

Arktikā vidējā gaisa temperatūra pieaug divreiz straujāk nekā citviet, un zinātnieki prognozē, ka jau 2030. gada vasarā reģions, kas līdz šim bijis pazīstams kā viens no skarbākajiem un cilvēku dzīvošanai nepiemērotākajiem, būs pilnībā brīvs no ledus un sniega.

Tas nozīmē, ka izveidosies jauni kuģošanas ceļi, kas pavērtu iespējas tūrismam, kravu pārvadājumiem un zvejniecībai. Tādā gadījumā visu gadu būtu pieejams tā saucamais Ziemeļu jūras ceļš, pa kuru no Eiropas līdz Ķīnai varētu nokļūt par 10–15 dienām ātrāk nekā pa ierasto ceļu caur Suecas kanālu.

Ledāju un sniega kārtas sarukšana atvieglotu piekļuvi Arktikas dzīlēs esošajiem energoresursiem. ASV Ģeoloģiskā dienesta aprēķini liecina, ka reģionā ir atrodamas naftas un dabasgāzes rezerves, kas ir ekvivalentas 412 miljardiem barelu naftas jeb aptuveni 22% vēl neatklāto pasaules naftas rezervju. Salīdzinājumam – ar melno zeltu visbagātākās pasaules valsts Saūda Arābijas uzietās naftas rezerves ir aptuveni 266 miljardi barelu.

Prognozētie ekonomiskie ieguvumi likuši sarosīties valstīm, kurām Arktikā ir teritoriālas pretenzijas. Līdz šim visagresīvāk tās izteikusi Krievija. Krievu zinātnieku ekspedīcija 2007. gadā Ziemeļu Ledus okeāna dzelmē novietoja valsts karogu, savukārt Valsts prezidents Vladimirs Putins 2010. gadā, viesojoties arktiskajās teritorijās, kādam leduslācim uzlika raidītāju, simboliski parādot, kurš ir Arktikas saimnieks.

Murmanskā ir bāzēta Krievijas Ziemeļu kara flote, kuras uzdevums – aizstāvēt valsts suverenitāti Arktikā. Pēdējos gados Maskava aktīvi aizstāv savas tiesības uz Ziemeļu jūras ceļu, kas stiepjas gar Krievijas ziemeļu piekrasti, regulāri rīkojot arī jūras spēku manevrus un atsākot izmantot militārās bāzes, kas nebija lietotas kopš aukstā kara gadiem. Marta beigās Krievijas pretzemūdeņu lidmašīna pirmo reizi kopš aukstā kara beigām veica lidojumu pāri Ziemeļpolam uz Ziemeļameriku. Tas notika laikā, kad ASV un Kanāda reģionā aizvadīja zemūdeņu mācības.

Krievi pašlaik būvē trīs jaunus atomledlaužus, kas papildinās valsts iespaidīgo ledlaužu floti. Tajā ietilpst aptuveni 40 kuģu, no kuriem seši ir darbināmi ar kodoldzinējiem.

Savukārt Krievijas prezidents Vladimirs Putins martā savā ikgadējā uzrunā valstij paziņoja, ka Ziemeļu jūras ceļš būs atslēga Krievijas arktisko apgabalu attīstībai. "Līdz 2025. gadam tur kravu pārvadājumu apjoms palielināsies desmitkārtīgi un sasniegs 80 miljonus tonnu [gadā]," sacīja Putins. "Mūsu uzdevums ir padarīt Ziemeļu jūras ceļu par patiešām globālu un konkurētspējīgu tranzīta artēriju."

Taču interesi par Arktiku tagad izrāda arī valstis, kas atrodas tālu no reģiona. Viena no aktīvākajām ir Ķīna, kas kā pasaulē lielākā energoresursu patērētāja vēlētos piekļūt reģiona potenciāli milzīgajiem fosilo energoresursu krājumiem. Pekina jau ir ieguldījusi Krievijas sašķidrinātās dabasgāzes ieguves projektā Jamalas pussalā. Ķīnieši arī tēmē uz aktīvu Ziemeļu jūras ceļa izmantošanu, lai Eiropā nogādātu savas preces. 2013. gadā Ķīnas valsts kuģniecībai COSCO piederošs kravas kuģis sasniedza Nīderlandes ostas pilsētu Roterdamu, kļūstot par pirmo Ķīnas tirdzniecības kuģi, kas Eiropā nokļuvis pa Ziemeļu jūras ceļu.

Polārais zīda ceļš

Pekina jau gadiem ir uzstājīgi lobējusi savas intereses Arktikā. 2013. gadā Ķīna kļuva par pastāvīgo novērotāju Arktikas padomē, kurā ir apvienojušās astoņas valstis ar teritoriālām pretenzijām reģionā: ASV, Kanāda, Dānija, Islande, Norvēģija, Zviedrija, Somija un Krievija. Padomes pamatuzdevums ir nodrošināt, lai domstarpības par Arktikas ilgtspējīgu apguvi tiktu risinātas diplomātiskā ceļā. 2014. gadā Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins paziņoja, ka valsts vēlas kļūt par "polāro lielvaru", bet pērn viņš tikās ar gandrīz visu Arktikas padomes dalībvalstu vadītājiem.