Rakstniecei Mārai Svīrei nule kā iznākusi grāmata. Nopietni pa jokam ir tādas kā piezīmes un dienasgrāmata par dzīvi, būvējot savu māju. Taču, kā uzsver pati rakstniece, mājas būvēšana latvietim ietver visu, ko viņš savā dzīvē rada.
Intervija ir sarunāta ar rakstnieci vienu pašu, taču ik pa laikam tajā klātesošs ir arī viņas vīrs Vladimirs Kaijaks, kurš nu jau piecus gadus ir citā pasaulē. Mēs pavadām kopā pusi dienas, jo esam apsolījuši pēc nedēļas tikties Rīgā Dziesmu svētkos un aizvest Svīri atpakaļ uz viņas Staburagu. Tieši tā sauc lauku mājas, ko blakus vairs neredzamajai klintij atjaunojuši abi rakstnieki. Nu viņa tur palikusi viena, bet darba un cilvēku apkārt netrūkst. Ik pa laikam kāds Staburaga klints meklētājs ieklīst pagalmā un prasa, vai šeit ir arī muzejs. Var teikt, ka mājām ir līdzīgs "pienākums" kā pēc Kaijaka romāna un Svīres scenārija tapušā seriāla Likteņa līdumnieki mājām Nārbuļiem. Abos gadījumos stāsti un leģendas uz šīm mājām liek skatīties kā uz muzejiem. Taču mājās ir jādzīvo. Vienalga – pirmajam tēva dēlam vai varbūt tomēr meitai.
Kādas ir sajūtas pēc simtgades Dziesmu svētkiem?
Sajūtas droši vien ir tādas kā visiem. Tāpat kā svētki bija kopīgi, droši vien arī sajūtas ir kopīgas. No vienas puses, dvēseles svētki. Tur neko nevar darīt, bet man vistuvākās bija tās vecās, klasiskās dziesmas. Tās man uzjundīja atmiņas par citiem Dziesmu svētkiem. Jaunās dziesmas uzrunāja mazāk, bet es jau saprotu, ka nevar visu laiku turēties pie vecā repertuāra. Ir pamazām arī jaunais jāpadara par "vecu un labu". Drusciņ gan arī tāda kā zaudējuma sajūta, jo svētki ir beigušies. Kamēr ir, tikmēr liekas, ka tie būs mūžīgi. Bet ir labi, ka joprojām tiek runāts par svētkiem – to sajūtu vajag saglabāt, cik vien iespējams, ilgi. Jo svarīgākas jau ir tieši mūsu sajūtas, ne tas, ko esam uzzinājuši. Uzzinātais nogulstas tikai prātā, bet sajūtas – dvēselē.
Jūs droši vien esat redzējusi, piedalījusies, līdzdarbojusies daudzos Dziesmu svētkos. Kādas atšķirības redzat?
Droši vien profesionāļi jau redz, ka ir mākslinieciskā izaugsme, kā to smalki saka. Bet par to es negribētu runāt, es – par personīgām izjūtām. Skaisti bijuši visi
Dziesmu svētki, kurus esmu klausījusies. Taču padomju laikos bija lielāka kopības sajūta – Mēs, latvieši!. Un, ja arī kāds krievs bija, tas klusēja. Nevarēja dzirdēt krievu valodu, un mēs te visi – latvieši – bijām sanākuši stipri. Bija sajūta, ka dzied mūsu dziesmas. Jā, bija arī obligātais repertuārs, ieskaitot Baltijas kara apgabala dziesmu un deju ansambļa uzstāšanos, bet to mēs pieņēmām kā nepieciešamu sastāvdaļu – tāpat kā, ejot pa smilšainu ceļu, zini, ka ir akmeņi. Ja nevar tos paspert ar kāju nost, pārkāp pāri un nedomā par to vairs. Domājam par latvisko! Tās ir tās pašas Lauztās priedes, Gaismas pils. Dīvaini, ka Senatni tagad nedziedāja, kas arī agrāk bija neatņemams svētku gabals.
Vienmēr jau ir kādas dažas dziesmas, kuras programmā neiekļauj, un tad ir diskusijas – kāpēc tā?
Pagājušajos svētkos nebija Manai dzimtenei. Es brīnos par tiem (un tagad es norīšu to vārdu, ko gribu sacīt!) nejēgām, kuri nesaprata, ka šī dziesma ir dziedama, ka tā ir obligāta Dziesmu svētku repertuāra dziesma! Esot bijušas runas – kas tur tāds par piekto gadu, kas nāks. Taču bija piektais gads un nav vēl sacīts, ka nenāks! Labā dzejā ir savs pravietojums. Un ir jāprot, ja ne redzēt un priecāties, tad vismaz samierināties ar to. Labi, ka tagad šī dziesma ir ieņēmusi savu vietu, un pat ģenerālmēģinājumā, kuru es klausījos klātienē, bija saucieni: "Atkārtot, atkārtot!" Ģenerālmēģinājumā neatkārto, bet vēlēšanās bija.
Visu interviju ar rakstnieci Māru Svīri lasiet žurnāla SestDiena 13. - 19. jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Hūgo Vācietis >no barikād vācietis