Viens no veidiem, kā var domāt par kino, ir filmu stāsti un tas, cik mēs ļoti esam apsēsti ar tiem. Ne tikai skatītāji, bet arī kino veidotāji. Māris Martinsons Latvijas filmu laukā, iespējams, ir viens no pēdējo gadu ražīgākajiem režisoriem un par stāstu badu vai to meklējumiem nebūt nesūdzas. Gluži otrādi – viņš šobrīd, paša vārdiem runājot, ir stāstīšanas situācijā. Rindā jau gaida septiņi projekti, arī vairāku romānu pabeigšana un jaunas filmas veidošana, kas būšot krass pagrieziens pēc nule kā Latvijā pirmizrādītā Maģiskā kimono (2017). Tieši Austrumu un Rietumu saskares elēģija par japāņu sievieti Keiko, kura Rīgā tiecas tikt skaidrībā ar pagātni un sevi pašu, noslēdz Martinsona Japānas triloģiju, kurā būtisku lomu spēlē aktrise Kaori Momoi. Taču tas nenozīmē, ka abiem nebūs vairs kopīgu projektu. "Es viņu saucu par savu aktrisi, jo tiešām viņu izjūtu, un šeit, Latvijā, viņu asociē ar manām filmām," saka režisors. Viņu sadarbība aizsākusies kinofestivālā Šanhajā pirms nepilniem desmit gadiem, kopīgi izklejojot pa ekrāniskās vientulības takām Honkongā filmā Amaija (2010), Losandželosā darbā Oki – okeāna vidū (2014) un tagad jau arī Kobē un pa Vecrīgas aprasoto akmens bruģi.
Martinsona filmās vientulība, "pazušana tulkojumā" un kultūru atšķirības ir pavedieni, kas gluži organiski saaužas kopā ar režisora paša dzīves gājumu. 18 gadus viņš pavadījis Lietuvā, cenšoties izprast latviešiem tik šķietami tuvos kaimiņus, bet pēdējās filmās ar distanci tverot austrumu, īpaši japāņu, kultūru. "Mēģinot izprast un pienākt tuvāk, tu kaut kādā mērā attālinies," uz sapratnes paradoksu norāda režisors.
Ne visi viņa filmu projekti gan vērtējami viennozīmīgi. Piemēram, šogad īsi pirms pašvaldību vēlēšanām tapa arī Martinsona un Raimonda Elbakjana filma Pārgājiens par Rīgas mēru Nilu Ušakovu (Saskaņa). Tā daudziem lika neizpratnē saraukt uzacis, taču par popularitāti nevarēja sūdzēties – YouTube tā tika skatīta gandrīz 200 000 reižu.
Ar Martinsonu sazinos īsi pēc Maģiskā kimono nonākšanas uz ekrāniem, kad viņš jau atrodas Londonā – metropolē, kur savulaik nonāca pie idejas par kimono kā pavedienu savai filmai. "Es ļoti vēlējos pēc filmas iznākšanas atgriezties Londonā, lai tas tapšanas loks noslēgtos," atzīst režisors.
Maģiskais kimono Japānā iznāca jau jūnijā, Latvijā – decembra sākumā. Kāda ir pēcgarša pēc pirmizrādes Rīgā?
Pirmo reizi ar filmu bija tā, ka ļoti skaidri izjutu – tā ir aizgājusi pie skatītājiem. Ir sajūta, ka sācies jauns posms. Šī sajūta sākās tieši 1. decembrī. No rīta izgāju ārā, uz ielas bija mazliet uzsnidzis, un tad pēkšņi savienojās Adventes laiks, Ziemassvētki un Jaunais gads. Reizēm tā ir nejaušība. Šoreiz tas bija skaidri, lai gan paralēli ir citas domas un septiņi projekti dažādās stadijās, kur tie stāv kā tādā blakus istabā.
Pēc šāda paša nejaušības principa tu nonāci arī līdz idejai par maģisko kimono?
Ar Kimono bija tā, ka, rakstot scenāriju, biju Londonā. Centos savienot Kobi ar Rīgu, bet man nebija paša stāsta būtības. Rakstīju epizodes, bet tas bija haotiski. Nezinu, vai kājas darbina smadzenes, bet izgāju pastaigā, dodoties pa Oksfordas ielu. Apstājos pie sarkanās gaismas un pamanīju, ka blakus veikalā tiek mainīta skatloga ekspozīcija. Tur uz palodzes atradās viens papīriņš, uz kura bija rakstīts "kimono". Es gāju tālāk, un pēkšņi tas vārds no skatloga bija manās smadzenēs! Tā radās savienojums ar manu Japānas stāstu.
Un savā ziņā ar Maģisko kimono tava japāņu sievietes triloģija ir noslēgusies, vai ne?
Pēc Amaijas mēs ar Kaori Momoi drīz vien sākām veidot otru filmu, un es intervijās teicu, ka tā ir otrā filma no triloģijas. Es vienkārši nevēlējos pārtraukt sadarbību ar Momoi. Man ir sajūta, ka mēs vēl virzāmies uz mūsu augstāko punktu. Pēc Oki mēs sākām strādāt pie šīs filmas – tehniski iznāk, ka tās ir trīs filmas, bet savā ziņā tas ir viens stāsts par japāņu sievieti. Es negribētu pielikt tam punktu, jo nevaru būt drošs, ka nākamā filma mūs neaizvedīs pie cita šīs sievietes stāsta. Man ir padomā izdot filmas grāmatu, jo iepriekšējām filmām, Amaija un Oki, tapa arī grāmatas. Tomēr Kimono gadījumā es nevarēju uzrakstīt pēdējo nodaļu. Vēlējos to izdarīt pirms pirmizrādes, lai cilvēki ielasītos stāstā, tomēr tai nodaļai ir jābūt visa cikla nobeigumam.
Tu esi teju visu savu filmu scenārija autors. Cik daudz laika tu pavadi rakstot?
Es neesmu stāsta meklējumos, bet gan stāsta stāstīšanas situācijā. Bez Kimono grāmatas ir vēl divi romāni, kuri ir noslēguma fāzē. Man nav nekādu attaisnojumu, kāpēc neesmu tos pabeidzis. Tagad nāksies tiem pieķerties. Viena romāna nosaukums ir Bastians, un tas ir stāsts par puisi, kurš pamostas nakts vidū Londonas grāmatnīcā, neatceroties, kā viņš tur ir nokļuvis. Tajā naktī savijas viņa stāsts ar vienu ģimeni Madridē, kā arī ar vienu stāstu Hamburgā. Man pašam rakstīšanas process bija ļoti interesants, jo varonis izveido atmiņu algoritmu, lai atcerētos, kā te ir nokļuvis, un to viņš dara, izmantojot grāmatas.
Atgriežoties pie sadarbības ar aktrisi Momoi. Tiesa, ka jūs iepazināties Šanhajas festivālā, kurā viņa bija žūrijā, un pēcāk bija sacījusi, ka vēlas pie tevis filmēties?
(Domā.) Bieži vien ir tā, ka cilvēkam vajag izdomāt kādu leģendu.
Lai piešķirtu aizgājušajam nozīmi?
Jā, bet man šajā gadījumā nekas nav jāizdomā. (Smejas.) Manu pirmo filmu Nevajadzīgie ļaudis (2008) prezentējām Šanhajas kinofestivālā, kur žūrijā bija Vons Karvajs, un tas manī viegli norezonēja. 2006. gadā mēs ar Lindu [Krūkli, Martinsona ilggadējo filmu producenti un sievu) bijām Kannās un vēl nenodarbojāmies ar kino. Ieraudzīju sarkano paklāju un teicu: "Mēs pa šādu paklāju kādreiz iesim!" Arī toreiz Kannās žūrijā bija Karvajs. Atgriežoties Šanhajā, žūrijā bija Momoi, kura bija filmējusies pie visiem meistariem, sākot ar Odzu un beidzot ar Kurosavu, kā arī Geišas atmiņās (2005). Tur viņa iedeva savu vizītkarti un teica, ka vēlas strādāt kopā. Tad es aizbraucu atpakaļ uz Viļņu, kur tolaik dzīvoju, un sāku rakstīt scenāriju, kurā darbība notika Tokijā. Vēlāk vietu mainīju uz Honkongu, bet pēc gada viņa atrakstīja, ka vēlas sadarboties. Viņas versija bija tāda – viņa bija žūrijā, noslēguma vakarā esot pienākusi man klāt un iedevusi vizītkarti, stāstot, ka vēlas strādāt. Un tad viņa klāstīja, ka es nākamajā dienā esmu iedevis scenāriju. (Smejas.)
Runājot par tavu pēdējo dokumentālo darbu – filmu Pārgājiens (2017) par Nilu Ušakovu. Vai, zinot sabiedrības polemiku un kritiku, tu tagad būtu piekritis to uzņemt?
(Smejas.) Bez šaubām, būtu, jo tas bija interesants projekts. Un neviena mana filma tādu rezonansi nebija izraisījusi. Viena no lietām, kas mani aizrāva, bija tas, ko dara Elbakjans un Ghetto Games, tas entuziasms. Man tas bija saistoši tieši Nila dēļ, jo man bija interesanti redzēt, kā mainās cilvēks, kad viņa ieņemamais statuss ir skaidri definēts. Vai viņš citā situācijā izkāptu no tā laukā? Žēl, bet tas varētu būt ideāls televīzijas formāts, kur pazīstams cilvēks nonāk neredzētā situācijā. Man ļoti patīk Džerijs Seinfelds, kurš savā šovā vienā sezonā devās dzert kafiju kopā ar Baraku Obamu, kad viņš bija prezidents.
Visu sarunu ar Mārti Martinsonu lasiet žurnāla SestDiena 15.-21. decembra numurā!
Zztops