Pavasarī it īpaši ir skaidrs, ka latvietis patiesībā ir dārznieks. Pat mazos piemājas veikaliņos ārpus Rīgas blakus biezpienam un desai var nopirkt augu sēklas. Tātad – tā arī ir pirmās nepieciešamības prece. Vai tā bijis arī viduslaikos, un kas kopīgs un atšķirīgs mūsdienu un, piemēram, XVI gadsimta mazdārziņam Latvijas teritorijā? To SestDiena mēģināja noskaidrot sarunā ar Līgu Eglīti par viduslaiku dārzu Cēsīs.
Līga sevi sauc par žurnālisti. Lai gan viņa ir arī pavāre, mežsardze un psiholoģe. Savulaik studējusi ģeogrāfiju, bet nav aizgājusi uz ģeodēzijas eksāmenu, jo tas tika ielikts 24. jūnijā. "Tā ir šausmīga bezkaunība!" viņa saka, taču ģeogrāfijas studijas līdz ar to palika nepabeigtas. Tā vietā viņa tagad rušina un sargā viduslaiku dārzu Cēsu pilī un labprāt stāsta par to arī citiem.
Šobrīd gan Cēsu pils dārzs esot tāds pluškains, tikko pamodies pēc ziemas. Parādes skats būs, sākot no jūnija otrās nedēļas – tad arī viņa gaidīšot ciemos un būšot gatava stāstīt savus stāstus.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 13. aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!