Sportā 2020. gads atstās neaizpildītus lauciņus, no kuriem spilgtākais ir nenotikušās Tokijas olimpiskās spēles. Vasarā izpalika vēl virkne citu nozīmīgu sporta pasākumu, tomēr sekmīgi izdevās noorganizēt pasaulē slavenāko velobraucienu Tour de France, kas riteņbraukšanā stāv pāri visam. Sevi apliecināt Lielajā cilpā, kā bieži mēdz dēvēt Tour de France, ir katra riteņbraucēja sapnis.
Carnikavietis Toms Skujiņš pirmo reizi tūrē sevi skaļi pieteica pirms pāris gadiem, uz vairākiem posmiem savā īpašumā iegūstot kalnu karaļa krekliņu. Šogad Skujiņš latiņu pacēla vēl augstāk, tūres astotajā posmā, kurā bija jāpievārē gari un stāvi kāpumi, finišēdams otrais.
Pēc viena no Tour de France posmiem vai nu Krists Neilands, vai tu izteicies, ka augstas vietas izcīnīšanai posmā kopvērtējumā ir labāk būt vismaz divdesmit minūšu aiz līdera, jo tad ir mazāka varbūtība, ka lielā grupa ķers atrāvienā esošos sportistus.
Tas vairāk izklausās pēc Krista teiktā, bet sava taisnība tajā ir. Lielajai grupai jeb pelotonam ir liela teikšana. Pret straumi peldēt ir grūti, un līdzīgi ir riteņbraukšanā – pret pelotonu braukt arī ir grūti. Attiecīgi mazāk enerģijas patērē, ja peld pa straumei. Tajās reizēs, kad atrāvienā nav neviena bīstama spēlētāja, kas varētu paņemt līdera kreklu vai pietuvoties Top 5, atrāvienam ir lielāka iespēja izdzīvot līdz finišam, bet ne vienmēr šis arguments ir noteicošais. Gadās gan arī tā: ja esi ļoti spēcīgs, pret straumi arī var aizpeldēt.
Jau distances sākumā pāris braucējiem dodoties atrāvienā, viņiem taču ir jācer uz to, ka grupa nebūs ieinteresēta viņu noķeršanā un nekurinās tempu?
Protams, pelotonam ir daudz lielāks spēks, un grupa pārsvarā gadījumu diktē notikumus distancē. Ja arī priekšā ir vairāk par desmit braucējiem, pelotons tik un tā var atrāvienu noķert.
Kurā brīdī tev astotajā posmā parādījās ticība, ka pelotons atrāvienu nenoķers?
Atrāvienā izveidojās diezgan liela braucēju grupiņa, un tas jau bija labs rādītājs, ka mēs varam izdzīvot līdz galam. Otrais rādītājs bija mums iedotās vairāk nekā desmit minūtes. Šķiet, vienubrīd bijām pat 12 minūšu priekšā lielajai grupai. Tik lielu pārsvaru sadeldēt ir grūti. Kad pārbraucām pāri pirmajam lielajam kalnam un pārsvars joprojām bija visai ievērojams, tad arī kļuva skaidrs, ka savā starpā varēsim cīnīties par uzvaru posmā.
Velosportā bieži vien saka, ka ir uzvara vai nekas. Otro vietu īsti nenovērtē. Man šķiet, ka Tour de France posmā izcīnītā otrā vieta tomēr ir paliekošs CV ieraksts sportiskajā biogrāfijā.
Arī es īsti nepiekrītu tam apgalvojumam. Protams, uzvarētājs plūc lielākos laurus un Tour de France otrās vietas ieguvēju nemaz neaicina uz pjedestāla, tomēr, runājot konkrēti par astoto posmu, – es izdarīju visu, ko varēju. Man īsti nebija variantu cīnīties par uzvaru. Nanss Peters, kurš uzvarēja, tajā dienā bija galvastiesu pārāks par mani. Es biju ļoti apmierināts ar savu sniegumu, jo konkrētais posms ar trijiem gariem kāpumiem kalnā nebija man īsti parocīgs. Savā ziņā es biju pat pārsteigts, ka finišēju otrais.
Ne tikai riteņbraukšanas sacensību vērotāji pie televizoru ekrāniem, bet arī viens otrs profesionālais sportists ir neizpratnē, kā tik lielu slodzi triju nedēļu garumā var izturēt.
Tik tiešām – kalni ir gari, dienas arī stiepjas garumā, un trīs nedēļas tikai ar divām atpūtas dienām nav īss laika posms. Bet nav jau arī tā, ka mēs tikai vakar būtu sākuši braukt ar velosipēdu. Ko mēs redzam citos sporta veidos? Piemēram, hokejā vīri met ripas vienu aiz otras "devītniekā". To arī kurš katrs nespēj. Tajā gadījumā vairāk ir koordinācijas dotības. Mums atkal ir fiziskā izturība, kas ir attīstīta padsmitiem gadu. Mēs mērķtiecīgi gatavojamies tik nopietnam pārbaudījumam.
Esi bijis hokeja vārtsargs, ieguvis godalgotas vietas savā vecuma grupā džudo sacensībās un labā līmenī spēlējis florbolu. Riteņbraukšanā sāki trenēties tikai 15 gadu vecumā. Tas nav pārāk vēlu?
Ir, tāpēc man 21 gada vecumā vēl nebija profesionālā līguma. Šī gada tūres uzvarētājam slovēnim Tadejam Pogačaram nākamajā dienā pēc finiša Parīzē palika tikai 22 gadi. Manā gadījumā attīstība noritēja lēnāk. Pirmo reizi Tour de France velobraucienā startēju pirms trijiem gadiem, kad man bija jau 27 gadi.
Kā iespējams jau 21 gada vecumā iegūt tādu rūdījumu, lai uzvarētu Tour de France?
Pogačars, protams, ir talantīgāks par mani. Viņam ir labāks ģenētiskais koeficients, un viņš noteikti arī agrīnā vecumā sāka trenēties.
No riteņbraucējiem esmu dzirdējis atziņu, ka ir jāpiedzimst dienvidu valstīs, lai kalnu posmus brauktu visaugstākajā līmenī.
Tā ir patiesība. Ja arī ziemeļu valstīs izdodas sameklēt vienu talantu, tas neatsver to skaitu labo braucēju, kas ir itāļiem, frančiem vai spāņiem. Tam noteikti ir nozīme, kur esi uzaudzis un kāda vide ir apkārt. Slovēnijā ir augsti kalni, tāpēc mēs šobrīd arī varam redzēt tik daudz labu šīs valsts kalnā braukšanas speciālistu.
Tāpēc arī ir spēcīgi kalnā braucēji no Kolumbijas, jo viņi uzauguši kalnu pakājēs. Manuprāt, liela nozīme ir arī tam, ka bērnībā esi bijis mazāka auguma. Latvijā varbūt arī ir riteņbraucēji, kuri kalnos spētu labi braukt, bet viņiem pietrūkst iniciatīvas un mutē nav tās garšas. Bērnībā viņiem pretī nostājas puikas, kuri ir 20 kilogramu smagāki, "nomizo" viņus vienos vārtos, un tādējādi nav vairs motivācijas trenēties.
Braucot kalnā, katram kilogramam laikam ir ļoti liela nozīme. Jo mazāks svarā, jo vieglāk uzbraukt. Ar 70 kilogramiem riteņbraucēju saimē esi vieglajā, vidējā vai smagajā svara kategorijā?
Neesmu smagsvars, bet noteikti virs vidējā. Tour de France bija interesanta statistika, norādot braucēju vidējo vecumu, augumu un svaru. Es biju tieši mērķī ar savu vecumu un augumu, bet virs vidējā svara.
Esi stāstījis, ka tev uzturā nav ieteicams lietot kviešu miltu produktus: maizi, makaronus, cepumus, vafeles… To uzzināji, kad jau biji profesionāls riteņbraucējs?
2013. gadā Rīgas komandas Rietumu Delfin sastāvā biju Alžīrijā. Tur mūs baroja tikai ar makaroniem, maizi un vistas gaļu. Pēc Alžīrijas, lai arī mums 14 dienās bija 13 startu, es biju ne tikai pieņēmies svarā, bet arī mana āda neizskatījās veselīga. Tad arī sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Pēc pāris asins testiem kļuva skaidrs, ka no bulciņām un līdzīgiem produktiem ir jāizvairās. Kad to izdarīju, svars normalizējās un arī pašsajūta uzlabojās.
Miltu produktiem pilnībā ir pateikts nē?
Sezonas laikā es diezgan strikti saku nē. Oktobrī un novembrī, kad atgriežos Latvijā, no alus vai mammas pīrāga ir grūti atteikties. Tad es tos nedaudz atļaujos, bet decembrī, kad sākas gatavošanās nākamajai sezonai, atgriežos sezonas ritmā. Dažreiz izdzeru tikai glāzi vīna.
Nav grūti sezonas laikā pārtikt tikai no zivīm, gaļas un dārzeņiem?
Lēcas, pupas, zirņi, prosa, rīsi, auzu pārslas… Ar šiem produktiem labi var aizstāt maizi un makaronus.
Nopietns pārbaudījums ir treniņos uz riteņa pavadītais laiks. Viens no triatlonistiem intervijā atzinās, ka, braucot ar šosejas riteni, mēdz austiņās klausīties mūziku, jo cik gan ilgi var runāties ar putniem…
Izturības sporta veidos ir monotons darbs treniņā. Manā gadījumā – es to visu izbaudu. Man nav problēmu vienam pašam braukt piecas sešas stundas. Es to uztveru kā meditāciju un iespēju sakārtot domas. Vēl nekad, garlaicības mākts, neesmu griezies apkārt un braucis mājās.
Kādas domas raisās piecu stundu treniņā?
Izdomāju, kas man ir jāizdara. Tādās reizēs izņemu telefonu un pierakstu. Mēdzu pie sevis pafilozofēt par dzīvi. Dažreiz gan arī grēkoju, pabraucot ar austiņām, bet tas ir ļoti reti. Pārsvarā uz šauriem ceļiem, kur tikpat kā nav mašīnu.
Esi braucis daudzās pasaules valstīs. Latvijā ar riteni pārvietoties nav bīstamāk? Letālo gadījumu ir samērā daudz.
Tas ir tāpēc, ka uz ceļiem redzam arvien vairāk riteņbraucēju un attiecīgi palielinās negadījumu skaits. Es tomēr esmu secinājis, ka lielākā daļa autovadītāju respektē riteņbraucējus. Par to man ir prieks. Visās pasaules malās būs gadījumi, kad autovadītājs steigsies un viņam kaut kas nepatiks. Visticamāk, viņam diena jau būs neizdevusies un nezinās, kur izlikt savu enerģiju. Tad arī mēģinās izgāzt dusmas uz riteņbraucēju, kas viņu aizkavējis par pāris sekundēm. Latvijā, šķiet, cilvēki nezina, cik tuvu riteņbraucējam vajadzētu braukt garām. Tas nav ļaunprātīgi, bet aiz neziņas, jo paši nav bijuši uz riteņa tādā situācijā, kad ar ātrumu 90 kilometru stundā garām aiztraucas mašīna.
Velosacensību komentētājs Indulis Caucis savulaik stāstīja, ka uz asfalta esot jāatstāj kilograms ādas, lai kļūtu par īstu šosejas riteņbraucēju.
Ar kritieniem ir jārēķinās. Būs grūti sameklēt profesionālu riteņbraucēju ar piecu un vairāk gadu pieredzi, kam nav kāda kaula lūzuma. Tas nav pēc sadursmēm ar automašīnām, bet sacensību laikā, kad cīņa ir ļoti spraiga un cits citam brauc tuvu līdzās. Mums arī nav tādu aizsargu kā šosejas motobraucējiem. Ja izmantotu speciālus aizsargus, tas ievērojami palēninātu tempu. Riteņbraucējiem ir tikai plastmasas ķiverīte, un saskarē ar asfaltu momentā veidojas nobrāzumi.
Negadījumi dažādās dzīves jomās parasti notiek, kad uz noguruma fona zūd koncentrēšanās. Riteņbraukšanā laikam ir grūti saglabāt vēsu prātu, kad pēc četru stundu braukšanas notiek izšķirošā cīņa par augstām vietām?
Finiša spurtā adrenalīns uzkāpj, bet īstenībā tad sportisti ir uzmanīgāki. Pārgalvība un spēju pārvērtēšana parasti ir iemesls kritieniem. Tour de France pirmajā nedēļā ir novērojama pārgalvība. Pagriezienos mēdz būt lielāks ātrums, nekā tam vajadzētu būt. Uz riska rēķina sportisti cenšas iegūt pārsvaru, bet ne vienmēr tas attaisnojas. Sākot aptuveni no 12. posma, sportisti atkal krīt, jo uz noguruma fona nav vairs tik uzmanīgi.
Esi vairākkārt smagi kritis. Pirms Eiropas U23 čempionāta savainoji abus ceļgalus. Kalifornijas 2017. gada tūrē pēc kritiena nobraucienā ar grūtībām atsāki braukt, jo nespēji atgūt līdzsvaru, un no malas tas viss izskatījās šaušalīgi. Šogad Tour de France arī pamatīgi saplēsi formastērpu un ieguvi nopietnus nobrāzumus. Pēc šādiem negadījumiem neieslēdzas piesardzības režīms?
Kalifornijas tūres kritiens noteikti ir nopietnākais, jo tajā es lauzu atslēgas kaulu. To brīdi spilgti iemūžinājuši videooperatori un fotogrāfi. Tur uz asfalta palika daudz ādas, lai gan līdz tam jau savu kilogramu biju atstājis. Tā ir daļa no mūsu sporta veida. Šādi kritieni liek aizdomāties par piesardzību, un sacensībās var redzēt, ka pieredzējušākie braucēji ātrāk mēdz uzspiest uz bremzēm. Mani diemžēl tas vēl neapstādina. Es mēdzu pārāk daudz riskēt.
Braucot lejup lielā ātrumā no kalna un redzot stāvās nogāzes, baiļu sajūta nepiezogas?
Ja tāda ir, tad arī nav labi. Bet katru otro gadu ir negadījumi, pēc kuriem ir sajūta, ka kritušais riteņbraucējs vairs nepiecelsies. Un bijušas reizes, kad arī nepieceļas. Viens no spilgtākajiem pēdējiem piemēriem bija Giro d’Italia velobraucienā, kad 2011. gadā beļģis Vauters Veilands smagi krita un trases malā aizgāja aizsaulē. Šādi gadījumi riteņbraucējiem paliek apziņā. Jo īpaši tiem, kuri tajā tūrē brauca ar viņu kopā un posma laikā ar viņu vēl parunājās. Psiholoģiski tas ir smags trieciens, bet tajā pašā laikā esmu filozofējis par to, ka mēs paši tomēr visu kontrolējam. Mēs aizejam līdz riska robežai, kamēr jūtamies komfortabli. Arī ejot pa ielu uz veikalu, var gadīties negadījums, pēc kura dzīve beidzas vai stipri mainās. Protams, riteņbraukšanā pastāv lielāks risks, tomēr es domāju, ka mums katram ir jāspēj dzīvot sava riska robežās.
Riteņbraukšanā bijuši nāves gadījumi arī pārslodzes dēļ. Cik uzmanīgam jābūt šai ziņā?
Pārslodzes gadās arvien retāk un retāk. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka dopinga klātbūtne riteņbraukšanā mazinās. Ķermenī ielejot vielu, kuras rezultātā ieslēdzas turbīna, kad tā vēl nav gatava darboties, no organisma tiek izspiests maksimums, un problēmas var sākties. Regulāru dopinga pārbaužu dēļ vairs nav tādu gadījumu, kad jauniem un spēcīgiem vīriešiem 20 gadu vecumā naktī pēkšņi apstājas sirds. Svarīga loma ir arī regulārām veselības pārbaudēm.
Velosportā dopings pilnībā ir izskausts?
Protams, ne. Es domāju, ka nevienā sporta veidā dopings nav izskausts. Tāpat biznesā allaž būs cilvēki, kuri mēģinās kādu piekrāpt vai nesamaksāt nodokļus. Tas laikam ir cilvēku dabā – censties nopelnīt vairāk, mazāk strādājot. Visi dzīvē kaut kad saskaras ar negodīgumu. Man tikai prieks, ka riteņbraukšanā šādu gadījumu ir arvien mazāk. Esmu pārliecināts, ka velosportā var cīnīties par augstām vietām arī bez aizliegto vielu lietošanas un bez savas veselības bojāšanas.
Reiz privātā sarunā viens no amatieru līmenī azartiski startējošajiem riteņbraucējiem atzinās, ka ir pamēģinājis savulaik plaši izplatīto EPO. Efekts esot bijis neizsakāmi iedarbīgs. Velosporta aprindās nerunā, ka tiem, kas vienreiz pamēģinājuši, pēc tam ir grūti to nedarīt atkārtoti?
Atšķirībā no amatieriem mums ir regulāras kontroles un visu laiku jāziņo, kur esam. Risks visu pazaudēt ir ļoti liels. Amatieris to var darīt, jo viņam sliktākajā gadījumā nebūs lemts divus gadus piedalīties sacensībās. Profesionālis divus gadus ne tikai nevarēs startēt, bet arī nesaņems algu un, iespējams, pēc tam nespēs atgriezties apritē. Tā ir liela atšķirība. Es ticu, ka aizliegtās vielas ievērojami uzlabo sniegumu – ne velti savulaik sportisti brauca tikpat ātri vai pat ātrāk, lai gan riteņi bija 15–20 gadu vecāka izlaiduma, krekli vējā plīvoja kā karogi. Tas mūsdienās liekas pilnīgi nesaprotami, jo katrs grams tiek rēķināts un tērps ir pieguļošs, lai būtu labāka aerodinamika.
Riteņbraukšanā var salīdzināt dažādos laika posmos sasniegtus rezultātus?
Tas notiek kalnos noteiktā ceļa posmā. Daudziem ir zināms kalns Alpdjueza, kur labākajam fiksē rezultātu un ievieto kopējā sarakstā. Tā veidojas visu laiku labākie Top 10 vai Top 20 braucēji. Vairāki ap 2000. gadu sasniegtie rezultāti joprojām ir augšgalā. Tam grūti noticēt, jo divdesmit gados tehnika ir ievērojami uzlabojusies, tāpat pilnveidojies treniņu process un sportistu uzturs. To visu zinot, kļūst skaidrs, ka tajā laikā braucējiem bijis cits "benzīns".
Cik adekvāta riteņbraukšanā ir saņemtā nauda pret ieguldīto darbu?
Profesionālo sportu grūti salīdzināt ar kādu profesiju, kurā cilvēki strādā astoņas stundas no pirmdienas līdz piektdienai. Riteņbraucēju saņemtā nauda ir smieklīga uz futbolistu fona. Es nedomāju, ka lielākā daļa profesionāļu brauc naudas dēļ. Tas nav aprēķināms, cik daudz laika esam projām no ģimenēm, cik ilgu laiku treniņos pavadām uz riteņa un cik rūpīgi skaitām ogļhidrātu gramus, lai būtu optimālā svarā. Tas īsti neatsver to, cik daudz naudas saņemam.
Esi bildinājis amerikānieti, kura pati bijusi profesionāla riteņbraucēja. Viņa tevi laikam ļoti labi saprot?
Jā, man ir paveicies, jo draudzene Ebigeila ir ļoti saprotoša. Viņa pati divus gadus ir dzīvojusi šādā režīmā un zina, cik tas ir grūti. Patlaban viņa strādā par žurnālisti Austrālijas velosporta izdevumā un joprojām ir riteņbraukšanas apritē. Ebigeilai nav jāsēž vienā vietā pie datora. Viņa brauc uz sacensību vietām, lai gatavotu rakstus par velosportu.
Esmu intervējis daudzus profesionālos sportistus un vairākkārt esmu dzirdējis nožēlu, ka ārpus viesnīcas, sporta arēnas vai trases viņi neko citu nav redzējuši. Riteņbraukšanā, pārvietojoties no punkta A uz B, ir iespēja apskatīt pilsētas un lauku ainavas, vai arī skats un domas ir koncentrētas tikai uz notikumiem trasē?
Mums tik tiešām ir šī priekšrocība izbaudīt dabu, nevis būt tikai hokeja vai futbola arēnā. Tajā pašā laikā gadās, ka 180 kilometru garajā posmā ir skaisti Francijas ciemati, bet neko neredzi, jo sacensība ir tik saspringta, ka skats visu laiku ir koncentrēts uz priekšējo ratu. Es cenšos pirms un pēc sacensībām atslēgties no visa un izbaudīt mirkli, kur atrodos. Arī sacensībās paceļu galvu, lai paskatītos uz Alpu un Pireneju kalniem vai Dolomītiem. Kalni atšķiras. Basku zaļie pauguri nav kā Alpi, kur ceļi ir skaisti un asfalts gluds.
Izturības sporta veidu pārstāvji savā ziņā nav mazohisti, kuriem patīk sevi mocīt?
Tā noteikti ir, bet es domāju, ka arī citos sporta veidos sportisti ir ar noslieci uz mazohismu. Paņemsim pretējā pola pārstāvjus sprinterus. Sacensībās viņiem viss notiek vienā acumirklī, bet treniņos sprints jāskrien tik daudz, kamēr galva sāk griezties. Tā arī noteikti nav labākā sajūta. Bet, nu jā, – es nedomāju, ka riteņbraukšanas profesionāļiem "tur augšā" viss nav kārtībā, bet es arī esmu viens no tiem, kam pāris skrūves ir pazudušas…
Esi beidzis Rīgas Valsts 1. ģimnāziju un skolā matemātiku apguvi augstskolas pirmā kursa līmenī. Tev padodas arī valodas, jo runā ne tikai angliski, bet vari sazināties arī franču valodā. Vecāki nav teikuši, ka riteņbraukšanas vietā vajadzēja iegūt labu izglītību?
Matemātika man vienmēr ir patikusi un joprojām saista. Biju iecerējis pēc vidusskolas mācīties matemātikas statistiku, jau iestājos augstskolā, bet tad man Francijā piedāvāja divu gadu profesionālo līgumu. Nebija variantu apvienot sportošanu un mācības. Vidusskolas laikā vecāki teica, ka primārais dzīvē ir izglītība, un tam es pilnībā piekrītu. Pēc riteņbraucēja karjeras beigām plānoju turpināt sevi izglītot. Man patīk ne tikai fiziskie izaicinājumi – labprāt pakustinu arī galvas "muskulatūru", ne tikai kājas.
Daži uzskata, ka profesionāli sportot ir jēga, ja var nopelnīt visai dzīvei. Tev tas izdosies?
Noteikti ne. Mans galvenais mērķis riteņbraukšanā ir nopelnīt tik daudz naudas, lai es varētu nopirkt māju un nebūtu jāmaksā kredīts. Ja to spēšu, būšu patiešām priecīgs.
Draudzene ir no Kolorādo štata Amerikā, uzaugi Carnikavā, un pašlaik tava mītnes vieta ir Spānijā. Kur plāno celt māju?
Mēs ar Ebigeilu skatāmies Kolorādo virzienā. Latvijā viņai būtu grūti iedzīvoties, turpretī man ar savām angļu valodas zināšanām Amerikā nav problēmu integrēties.
Tour de France esi braucis kalnu karaļa punktotajā krekliņā, posmā esi bijis otrais… Ko vēl gribi sasniegt riteņbraukšanā?
Noteikti vēlos uzvarēt kādā no posmiem. Vēlreiz varētu pabraukt kalnu karaļa krekliņā, bet tad man noteikti ir jāpieliek kalnā braukšanas prasmē. Es nedomāju, ka tas notiks nākamgad, bet kaut kad nākotnē tas nav neiespējami. Tūres finišā Parīzē dzeltenajā līdera krekliņā es neiebraukšu, bet vismaz uz pāris dienām to labprāt pielaikotu.