Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -1 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 21. novembris
Andis, Zeltīte
Mācītāju opozīcijas kustības dalībnieki pēc mācītāju konferences. No kreisās: Atis Vaickovskis, Erberts Bikše, Modris Plāte, Andrejs Kavacis, Sigurds Sproģis, Juris Rubenis. 1982. gads

Mācītāji zem lupas

Pirms 30 gadiem dibinātā jauno luterāņu mācītāju kustība Atdzimšana un atjaunošanās drosmīgi un ātri sasniedza savu mērķi, bet zaudēja vienotību.

Jums ir par maz ticības - Jurim Rubenim zīmīgi esot atbildējusi laikraksta Padomju Jaunatne galvenā redaktora vietniece Dzintra Krievāne, kad viņš šaubījies par iespēju nodrukāt pretrakstu čekas inspirētam un 1987. gada 7. janvārī publicētam ķengu rakstam par jaunajiem mācītājiem Bada laikā velns pat mušas ēd. Ticības tomēr izrādījās pietiekami ne tikai Rubenim, bet arī vairākiem citiem luterāņu mācītājiem, un rezultātā pirms 30 gadiem Latvijā tika nodibināta luterāņu mācītāju grupa jeb kustība Atdzimšana un atjaunošanās. Tā īsajā savas pastāvēšanas laikā nospēlēja nozīmīgu lomu ne tikai Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas reformās, bet arī atmodā, kā redzams garīgs spēks aktīvi iesaistoties politiskajos procesos un ar savu drosmi un konsekvenci iedrošinot daudzus citus noticēt iespējai tikt vaļā no izkurtējušās varas. Sākumā kustību atbalstīja aptuveni trešā daļa Latvijas luterāņu baznīcas mācītāju, bet divu gadu laikā tā jau bija sasniegusi savu mērķi, 1989. gada aprīļa XIV Sinodē nomainot arhibīskapu un pieņemot kustības izstrādātu satversmi. Nekad pēc tam viņi vairs nebija tik vienoti, un jau šajā Sinodē iezīmējās domstarpības, kuru atrisināšana vēlāk izrādījās sarežģītāka nekā cīņa pret padomju varu.

Pamirusī baznīca

Grupas pirmsākumi meklējami jau 80. gadu sākumā, stagnācijas ziedulaikā, kad nekāda perestroika nevienam i sapņos nerādījās. Viens no vēlākajiem Atdzimšanas un atjaunošanās dalībniekiem mācītājs Juris Cālītis atceras savu pirmo tikšanos ar Juri Rubeni 1981. gadā, kad Cālītis bija ieradies Latvijā. "Braucām ar automašīnu, pie stūres bija Modris Plāte, man blakus sēdēja Jānis Kārkls. Aizbraucām uz kādu dzīvokli Zolitūdē. Tajā dzīvoklī ieraudzīju jaunu zēnu, pēc skata viņam varēja dot tikai gadus astoņpadsmit, ar viņu Modris Plāte gribēja mani iepazīstināt kā ar savu labu draugu un svarīgu cilvēku." 80. gadu sākumā Cālītis uz Latviju brauca caurmērā reizi gadā un apgādāja Plāti un citus mācītājus ar viņus interesējošu literatūru (to skaitā esot bijuši arī tādi kristīgie autori, kuri Cālītim pašam bija atklājums, bet kurus Plāte un Rubenis jau zinājuši), kamēr 1983. gadā PSRS varas iestādes viņam vairs neizsniedza vīzu. Atteikuma iemesls bija Cālīša brauciens uz konferenci Ļeņingradā, lai Kanādas sūtītā komisijā protestētu pret padomju attieksmi pret mācītājiem un reliģiskām instancēm. Lai gan pret aizliegumu protestēja Kanādas un ASV valdība, Cālītim atkal ierasties Padomju Savienībā atļāva tikai 1988. gadā, kad atmoda jau gāja pilnā sparā.

Luterāņu baznīca padomju varai 80. gadu sākumā neko vairs nenozīmēja, tā bija mirusi, stagnanta – atceras Juris Cālītis. 1982. gadā arhibīskaps Jānis Matulis viņu aizvedis uz dievkalpojumu Mārtiņa baznīcā Pārdaugavā. Tur bijuši tikai kādi 20 cilvēki. Matulis Cālītim atļāvis sprediķot, pareizāk sakot, ļāvis nest sveicienu no ārzemēm. Reiz konsistorijā, kas tolaik bija Lāčplēša ielā, Cālītis diezgan neapdomīgi sācis ar Matuli runāt par baznīcas situāciju Latvijā: "Matulis mani apstādināja, zīmīgi norādīdams ar pirkstu uz augšu. Viņš bija pieņēmis spēles noteikumus, bet bija arī pietiekami inteliģents, lai saprastu, kā šo noteikumu ietvaros var pabīdīties vienā vai otrā virzienā. Matuļa sirdslieta bija Jaunās Derības rediģēšana."

1986. gadā par Latvijas luterāņu arhibīskapu kļuva Ēriks Mesters, cilvēks bez iekšējas degsmes un vīzijas par baznīcas virzību. "Domāju, viņš savā ziņā bija godīgs, uzskatīja, ka viņa virsnieks ir nevis Dievs, bet padomju funkcionārs – reliģijas lietu pārvaldes pilnvarotais," uzskata Juris Cālītis. Dzīvā baznīca Latvijā tajā laikā bija baptisti.

Tomēr šķietami mirušās baznīcas iekšienē brieda pārmaiņas. Kā izpētījis Rīgas Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls, pirmā organizētā opozīcijas kustība sākās jau 80. gadu sākumā, kad "padomju režīma attieksme pret reliģiju bija vērsta uz stabilitātes saglabāšanu un līdzsvaru reliģijas un valsts attiecībās", jo pēc tam, kad PSRS pievienojās daudziem starptautiskiem cilvēktiesību paktiem, kas aizliedza ierobežot reliģiskās brīvības, padomju režīms bija spiests manevrēt starp tieksmi saglabāt līdzšinējo ideoloģiski un administratīvi agresīvo reliģisko politiku, kas bija vērsta uz baznīcas marginalizēšanu, un nepieciešamību uz ārpusi apliecināt, ka padomju valstī ticīgie netiek apspiesti.

Opozīcijas kustība pret autoritārismu baznīcā izveidojās Grobiņas un Kuldīgas–Dobeles prāvestu iecirkņu mācītāju vidū. Tajos 80. gadu sākumā bija sākuši kalpot nesen ordinēti un gados jauni mācītāji – Modris Plāte, Juris Rubenis un Atis Vaickovskis, dzimuši padomju laikā un savu lēmumu par mācītāja amatu pieņēmuši, apzinoties padomju režīma nenovēršamo realitāti un savu opozīciju padomju ideoloģijai, kā ārējā zīme arī bija izvēle būt par mācītāju. Tas nozīmēja noteiktas sekas personiskajā dzīvē, sākot ar labklājības un karjeras zaudēšanu un sociālu izolāciju un beidzot ar apcietinājumu vai pat bojāeju. Cilvēkam, kurš veicis šādu eksistenciālu izšķiršanos, vairs nav jāliekuļo. Opozicionāri 1983. gadā izstrādāja jaunu baznīcas satversmes projektu. Grupas kodols bija mācītāji Modris Plāte, Māris Ludviks, Eberts Bikše, Andrejs Kavacis, Juris Rubenis, Atis Vaicakovskis un Jēkabs Dzeguze. Viņu smadzenes bija Modris Plāte, lielākais darītājs – Juris Rubenis.

Tāpat kā Atdzimšana un atjaunošanās, līdzīgas kustības izveidojās visā Austrumeiropā, tāpēc var rasties jautājums, vai tās netika veidotas «no augšas», tā sakot, ar perestroikas arhitektu svētību. "Tā varētu domāt, ja nebūtu notikumu 80. gadu sākumā, kad no perestroikas nebija ne smakas," saka Juris Cālītis. Arī Atdzimšanas un atjaunošanās sākumā dalība tajā bija liela uzdrīkstēšanās. "Man bija sajūta, ka šie jaunie mācītāji iet mocekļa taku, kuras galā var nākties nolikt arī savu galvu. Jaunam maksimālistam tas ir kā eliksīrs, gluži kā puikam, kas mežā atradis spridzekli. Arī es, trimdas mācītājs, sajutu eiforiju."

Čekai uz grauda

Kustībai bija jāstaigā pa naža asmeni, sakot, ka tās mērķis ir tikai baznīcas atjaunošana, nevis Latvijas neatkarība. Tomēr, teikdama, ka baznīca ir pakļauta svešam diktātam, kustība neizbēgami kļuva politiska. Baznīcas vadība tika uzskatīta par tik muļķīgu, nenozīmīgu un kompromitētu, ka Rubenis, Plāte un pārējie kustības locekļi to pat neņēma nopietni, neredzēja tajā īstu pretinieku. Lielā cīņa un lielais pretinieks bija viens – padomju vara. "Mana sajūta, toreiz iesaistoties kustībā, bija tāda, it kā mēs runātu nevis ar baznīcas konsistoriju, bet ar reliģijas lietu pārvaldes pilnvaroto," saka Cālītis. Viņš filmēja jaunos mācītājus un šīs filmas sūtīja draudzēm Amerikā, Eiropā un Austrālijā. Komunikācija nebija tik vienkārša kā tagad, mobilo telefonu un interneta nebija.

Atdzimšanas un atjaunošanās sagatavotie uzsaukumi Pasaules Baznīcu apvienībai, Luterāņu pasaules federācijai, ASV Kongresam un citiem adresātiem tika pārraidīti Radio Brīvā Eiropa un izplatīti arī draudzēs. Arhibīskaps Jānis Vanags, vaicāts, vai pret mācītājiem, kas jau tāpat padomju varai bija nemīlama kategorija, pēc iesaistīšanās kustībā Atdzimšana un atjaunošanās netika vērstas vēl lielākas represijas, saka – faktiski izšķiršanās notika jau ātrāk, kad laikrakstā Padomju Jaunatne parādījās raksts Bada laikā velns pat mušas ēd, kurā bija uzbrukts mācītājam Mārim Ludvikam: "Mēs uzrakstījām pretrakstu, kas tajā laikā likās bīstama rīcība. Bija jāsaņemas un jāpārvar sevi, lai šo pretrakstu parakstītu. Kad izšķiršanās bija izdarīta, tālāk jau bija vienkāršāk, tad mēs par iespējamām represijām tik daudz vairs nedomājām. Iestāšanās par Māri Ludviku bija pirmais atklātais mūsu solis. Pirms tam bija opozīcijas kustība baznīcā, kas iebilda pret baznīcas vadības darbībām. Kad parādījās raksts Farizeji bez maskām, bija skaidrs, ka esam paņemti uz grauda." Čekisti, ar kuriem kustības biedriem iznāca saskare, demonstrēja, ka viņi visu zina par kustības plāniem un sanākšanas vietām, tātad bija skaidrs, ka kustības vidū ir ziņotāji.

"Kad Rīgā nakšņoju pie Jura Rubeņa un no rīta braucām prom, pamanījām, ka mums brauc pakaļ," atceras Jānis Vanags. "Tas bija spiediens uz nerviem, lai parādītu, ka mēs esam zem lupas. Tomēr vairāk bija draudu, nevis reālu uzbrukumu. Droši vien čeka centās atturēt kustību no iesaistīšanās Helsinki’86 aktivitātēs." Jura Rubeņa dzīvoklī Zolitūdē sarunas notikušas tikai pie skaļi ieslēgta radio, lai tās nevarētu noklausīties. Kad Juris Cālītis ar elektrisko vilcienu brauca uz Atdzimšanas un atjaunošanās sanāksmi Torņakalna baznīcā, vagonā viņam demonstratīvi nostaigāja garām cilvēki, kas bija norīkoti sekot. "Kad izkāpu Torņakalna stacijā, konstatēju, ka man seko četri cilvēki, ik pa piecdesmit metriem. Šī aste vilkās aiz manis līdz pat baznīcai, bet iekšā nenāca. Arī no kustības biedriem vismaz četri bija nākuši ar uzdevumu izspiegot, kas tiek runāts. Sajūta bija diezgan neomulīga."

Visu rakstu lasiet 28.aprīļa žurnālā SestDiena!

Top komentāri

xio
x
Modra Plātes tēvs bija vēl ulmaņlaikos ordinētais mācītājs Nikolajs Plāte, tā kā, pieņemu, priekšstatu par mācītāja darbu viņš tomēr pamatā ieguva no sava tēva. Otrs, ja reiz ir zināms, ka "Atdzimšanas un atjaunošanās" sapulcēs bija klāt arī vairāki Čekas ziņotāji mācītāji, kāpēc nekur nav publiski izskanējusi viņu (vai citu ev.-lut. stukaču) atzīšanās par sadarbību ar VDK, līdzīga tai, ar kādu savulaik klajā nāca Georgs Andrejevs?
Pazinu šos cilvēkus.
P
Lai Dieva valstība Sproģim, jo viņš dega, vismaz kādu laiku. Es nedomāju, ka šie cilvēki šodien ir draugi, un ka viņus vieno Kristus mīlestība. Drīzāk jau baznīca un tās likumi. Citu vairāk, citu mazāk, atkarībā no katra goda prāta, un no izpratnes par to, kas ir KRUSTS katra viena liktenī.
Edge
E
Čekas specoperācija "perestroika" 1982.g. jau sāka uzņemt apgriezienus - tāpēc arī mācītāji ne tika tā tramdīti kā disidenti (G.Astra, L.Doroņina-Lasmane u.c.). Par "mērķa" sasniegšanu tagad daudzi nejūsmo, jo acīmredzami, ka "šaujot Padomju Latvijai, trāpīja....": ".....Viņi, biedri un kungi, nav Latvijas valsti vienkārši materiāli nozaguši, privatizējuši tās vēsturi un atribūtus, vēl ļaunāk - viņi nokāvuši to cilvēku sapni, kuri reiz «Svecīšu vakarā gāja pie Čakstes», paaudzēm slēpa valsts karogu istabaugšā... Kamēr melnajā tumsā dega sveces, Latvijas valsts pastāvēja. Tagad mums «gaismas tilti», šī brīnišķā un vilinošā svētku fatamorgāna virs bezcerības tuksneša. Atgūto Latvijas valsti esam noplanckājuši kā žūpas notrallina loterijas laimestu, laiduši alkatīgā sīku bodnieku biznesā un bankrotējuši, mēģinājuši kristīgi dalīt uz galviņām un samainījuši Jūdasa grašos." Aivars Tarvids: Tev mūžam dzīvot, Latvija...(apollo.lv)
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata