Jaunā koronavīrusa pandēmija medijiem sagādāja virkni izaicinājumu. No vienas puses, žurnālistiem bija jāapgūst jauni informācijas ievākšanas veidi un jāstrādā vairāk nekā ikdienā, lai paspētu saviem lasītājiem, skatītājiem un klausītājiem pavēstīt visu jaunāko un svarīgāko. No otras puses – komercmediji zaudēja ienākumus un darbinieki saskārās ar piepešu algu samazinājumu. Tomēr, neskatoties uz neierastajiem apstākļiem un eiro banknošu skaita samazināšanos maciņā, kā liecina aptaujas, ekspertu teiktais un mediju satura analīze – ja neskaita dažu paslīdējušu spalvas kātu, mediji ārkārtējās situācijas laikā tika galā ar saviem pienākumiem un attaisnoja uz tiem sabiedrības liktās cerības.
Ar misijas apziņu
Vēl pirms valdība 12. martā izsludināja ārkārtējo situāciju Latvijā, žurnālisti jau cītīgi strādāja, lai stāstītu par to, kā vīruss un tā izraisītā slimība Covid-19 radusies, ko tā nozīmē un kā iet, piemēram, itāļiem. Tad nāca ārkārtas situācija, ierobežojumi, reklāmas ieņēmumu kritums, un pāris dienu laikā Latvijas medijiem bija jāpārorientējas, lai strādātu jau pavisam citos apstākļos.
Klātienes intervijas vairs īsti nebija iespējamas, un tās bija jāveic pa telefonu vai izmantojot dažādas saziņas platformas – tādas kā Zoom vai Skype.
Savukārt, piemēram, LTV programmu Rīta Panorāma dažkārt translēja no TV ēkas jumta, bet Latvijas Radio mēdza aicināt viesus uz studiju pa vienam.
Bijuši arī jauni izaicinājumi, un dzirdēti kuriozi par žurnālistiem, kuriem video konferenču laikā nav izslēgts mikrofons un sazvana dalībnieki dzird visas mājas dzīves skaņas – bērnus, suņus un veļasmašīnas. Bijušas arī nopietnākas problēmas, piemēram, kā norāda kovidlaikā Alūksnes un Malienas Ziņu viesredaktores statusā bijusī (kādreizējā Latvijas Radio valdes priekšsēdētāja) Sigita Roķe, ievērojami apgrūtināta bijusi piekļūšana avotiem. Tam piekrīt arī Tukuma Neatkarīgo Ziņu redaktore Ivonna Plaude. Viņa stāsta par gadījumiem, kad ne tikai augstākās amatpersonas bijušas grūti sasniedzamas, bet arī dažādu dienestu pārstāvji. Tas reģionālā medija ikdienu mainījis vēl vairāk – piemēram, uz Tukuma Neatkarīgo Ziņu biroju sākuši vairāk nākt gados vecāki cilvēki, jo ārkārtējās situācijas laikā visi atbildīgie dienesti bijuši slēgti, bet gados vecajiem un vientuļajiem gribējies sajust, ka nav ''iestājies pasaules gals''.
Līdzīgas problēmas bijušas arī nacionālo ziņu kolēģiem. Piemēram, LTV DeFacto žurnālists Ivo Leitāns mikroblogošanas vietnē Twitter sūdzējās: ''Vienam politiķim, kas tagad var slēpties aiz Saeimas sienām, kur žurnālisti netiek, lūdzu komentāru par kādu dokumentu. Telefonsarunā atteicās iznākt, apgalvoja, ka strādāju uz pasūtījuma.'' Vēlāk gan deputāts esot atbildējis rakstiski.
Tomēr, neskatoties uz neierastajiem darba apstākļiem un ekonomiskajām ķibelēm, kādās nonāca žurnālisti, kopumā mediju ekspertu vērtējumā visi strādājuši labi.
''Man patika, ka mediji nepakļāvās histērijām un baumām,'' saka Roķe, tomēr piebilst, ka dažbrīd atsevišķu žurnālistu veidotais saturs šķitis pārāk emocionāls, taču kopumā mediji labi izskaidrojuši, ''kas tas Covid-19 tāds ir'' un kā cilvēkiem šajā ārkārtas stāvoklī dzīvot.
Komunikācijas zinātnes pētnieks Ainārs Dimants īpaši uzslavēja Latvijas Avīzē publicētās reportāžas, kas stāstīja par to, kā pandēmijas laikā cilvēki dzīvo dažādos valsts novados. Viņš gan piebilda arī, ka krīze parādījusi žurnālistu specializācijas trūkumu. Proti, uz pārējo kolēģu fona ar savām zināšanām izcēlās tie daži žurnālisti, kas jau ikdienā ziņo par veselības jautājumiem. Pārējiem nācās pārsvarā paļauties tikai uz oficiālajiem valsts avotiem. Viņaprāt, kovidkrīze medijos neradīja jaunas problēmas, bet gan vienkārši saasināja jau ieilgušās.
Arī Baltijas Mediju izcilības centra izpilddirektore Gunta Sloga SestDienai atzina, ka ''mediji ļoti nopietni uztvēra savu lomu''. Vienlaikus viņa gan piekrīt, ka novēroti arī ''daži pārpratumi'', kas radušies sensāciju meklējumos. ''Piemēram, bija gadījums, kad LTV uztaisīja breaking news par pirmo Covid-19 upuri,'' Sloga atminas, ka parādījās ziņa, ko no LTV pārkopēja arī citi mediji, bet dienas gaitā atklājās, ka pacientei bijuši 99 gadi un viņa, kā vēlāk norādīja ārsti, nemaz nebija mirusi no vīrusa izraisītajām komplikācijām. Mediju aizstāvības labā gan jānorāda, ka arī premjers Krišjānis Kariņš (JV) izplatīja šo ziņu sociālajos medijos.
Taču kopumā visi aptaujātie eksperti vērtē, ka mediju darbs šajos pēdējos mēnešos bijis atbildīgs, ar ''misijas apziņu''.
Arī paši žurnālisti un redaktori uzskata, ka ir tikuši ar darbu galā labi. Par to liecina nacionālo un reģionālo izdevumu redaktoru aptauja, ko veica Latvijas Universitātes pētnieki projekta Latvijas mediju ekoloģija laikā. Teju trīs ceturtdaļas aptaujāto redaktoru savas redakcijas darbu ārkārtējās situācijas laikā vērtē kā ''labu'' vai ''ļoti labu''.
Jauns saturs
Ārkārtējā situācija piespieda redakcijas pārplānot savu ierasto darbu. Sevišķi to izjuta reģionālie izdevumi. Plaude stāsta, ka tagad ikdienā daudz vietas laikraksta lapās aizņem tieši reportāžas, kuru tapšana prasa vairāk laika un resursu, taču vienlaikus tas arī nedaudz atvieglo izdevuma darbu. ''Mēs nesekojam politiķu dienaskārtībai, mēs sekojam mikrokopienu un makrokopienu cilvēku ikdienas gaitām,'' darba organizācijas izmaiņas raksturo redaktore. Tā kā atkrituši dažādi pasākumi, redakcijai bijis vairāk laika un iespēju pievērsties analītikai un ārzemju ziņām. ''No analītiskā satura mēs negribam arī tagad atteikties,'' norāda Plaude un atzīst, ka tā ir papildu slodze uz viņas un žurnālistu pleciem.
Jauns saturs parādījās arī nacionālajos medijos. Piemēram, sabiedrisko mediju portāls Lsm.lv publicēja apkopotu svarīgāko informāciju par vīrusu, bet visvairāk apmeklētais Latvijas portāls Delfi.lv vasaras sākumā piedāvāja raidījumu ciklu Inficētās brīvības, kas stāstīja par to, kā pasaulē Covid-19 ietekmējis cilvēktiesības. Dimants šos skaidrojošos darbus uzslavē.
Papildu resursus prasīja arī infodēmija (kā to nosauca Pasaules Veselības organizācijas vadītājs Tedross Adhanoms Gebreiesuss), proti, līdz ar Covid-19 kā sēnes pēc lietus parādījās neskaitāmas viltus ziņas un sazvērestības teorijas. Tas ietekmēja arī mediju saturu Latvijā. Piemēram, kāda ārste homeopāte izplatīja viltus ziņu par homeopātijas līdzekļu efektivitāti cīņā ar slimību, kas nu jau pasaulē inficējusi 22 miljonus un nonāvējusi 800 tūkstošus. Par to daudzi mediķi un zinātnieki izrādīja sašutumu, un Veselības ministrijas galvenais infekciju slimību eksperts Uga Dumpis pat norādīja, ka ''tā ir ļoti nopietna dezinformācija, kas jākontrolē tiesībsargājošām iestādēm''. Tas vairākiem medijiem lika ar jaunu sparu turpināt viltus ziņu izķeršanu. Tā portāls Diena.lv atsāka viltus ziņu arhivēšanas un anotēšanas projektu Melu tvertne, kurā, piemēram, tika skaidrots arī Latvijā izplatītais stāsts par to, ka Vācijas valdība un mediji sazvērējušies, lai noslēptu, ka jaunā koronavīrusa (SARS-CoV-2) pandēmija ir bijusi ''afēra''. Arī pētnieciskās žurnālistikas vietnē Re:Baltica tika publicēta virkne rakstu, kas atmaskoja gan vietējos, gan starptautiskos melus.
Panorāmas problēma
Ievērojamu ažiotāžu sociālo tīklu lietotāju vidū radīja kādas senas tradīcijas salaušana. Proti, ārkārtējās situācijas laikā, iespējams, vislabāk zināmais mediju produkts Latvijā – LTV vakara ziņu raidījums Panorāma – pagarināja savu raidlaiku (vienu brīdi teju pat uz 60 minūtēm), pārceļot raidījuma sākumu uz plkst. 20 ierastā laika – plkst. 20.30 – vietā.
Lai gan sākotnēji šķietami pagarinātais raidlaiks attaisnojās, jau pēc pirmā mēneša sociālo tīklu lietotāju vidū parādījās viedokļi, ka raidījumā trūkst būtiska satura. ''Nu jau pāris vakaru rodas sajūta, ka @ltvpanorama varētu atgriezties ierastajā laika rāmī... drusku par daudz pārgaru pastāstiņu un saruniņu... un dīvainas prioritātes... ziņa par brīvbiļešu atcelšanu Rīgā tikai jau uz stundas beigām…'' tā aprīlī mikroblogošanas vietnē Twitter rakstīja kādreizējā žurnāliste Baiba Strautmane.
Arī Dimants piekrīt, ka ne vienmēr visa pagarinātā raidlaika aizpildīšana izdevusies veiksmīga. Viņaprāt, tā ir plašāka problēma – raidījumā kopumā pārāk bieži mijas izklaides un nopietnās ziņas, tam trūkst skaidras struktūras. Savukārt Sloga min, ka galvenais jautājums šajā gadījumā ir par personālu. ''Nav ko stāstīt, ka Latvijā nekas nenotiek. Tur ir jautājums par reportieriem, režisoriem un producentiem,'' uzsver Sloga un atminas, ka dažkārt bijuši tiešām izvilkti, gari sižeti, kas brīžiem lika vaicāt, vai šobrīd vienkārši notiek ''ētera aizpildīšana'' un vai tas tiešām ir atbilstoši Panorāmas formātam.
Dimants vēl kā būtisku uzsver raidlaika sākuma maiņu, kas var ''maksāt'' skatītājus, jo ieradumus mainīt ir grūti.
Viņš pats minēja sevi kā piemēru – viņam joprojām bieži gadoties nokavēt jaunā raidlaika sākumu, un tad ''jau ir 20.30 un negribas slēgt iekšā, jo visas svarīgākās ziņas jau nokavētas''. Eksperts gan atzīst, ka tas ir subjektīvs vērtējums.
Jāpiemin arī, ka šī raidlaika maiņa pavasarī izraisīja konkurentu – TV3 – sašutumu un arī Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pārmetumus. Tiesa, padome gan vēlāk faktiski atsauca savus pārmetumus.
Kā eksperiments beidzies? LTV jau paziņojusi, ka plāno pieturēties pie jaunā raidlaika. ''Šobrīd mēs redzam no auditorijas datiem, no tā, kā auditorija reaģē uz izmaiņām, ka šis ir pareizs lēmums ilgtermiņā,'' Rīta Panorāmā jūlijā norādīja LTV programmu daļas direktore Rita Ruduša.
Ekonomiskās sekas
Mediju darbu un saturu ietekmē arī finanses, tāpēc šobrīd vēl grūti paredzēt, ko nākotne nesīs Latvijas mediju telpai un tās saturam. Piemēram, kā sarunās ar SestDienu norādīja gan Plaude, gan Roķe – reģionālajiem medijiem šis laiks ir bijis pavisam slikts. ''Bažas par ilgtermiņu. Krīzes brīdi var izturēt, bet cik ilgi?'' retoriski vaicā arī Sloga un piebilst, ka reģionālajos izdevumos ir visas tās pašas bažas, kas nacionālajos, un vēl papildu problēmas – konkurence ar pašvaldībām, kā arī tas, ka lasītāji mazāk lasa digitāli.
Abas reģionālo izdevumu redaktores SestDienai arī atzina – tas, ka valstī ir beidzies ārkārtējais stāvoklis, nenozīmē, ka beigušās mediju problēmas. Neformālās sarunās ar daudziem kolēģiem dzirdēts, cik smagas sekas šī krīze atstājusi. ''Neviens medija īpašnieks jau nestaigā apkārt un nesaka, ka būs jāslēdz, bet pēc sarunām ir izskanējis, ka pagaidām kaut kā dzīvojam, bet nezinām, kā būs tālāk,'' norāda Roķe. Savukārt Plaude piebilst, ka, ja medijs būtu vienkāršs uzņēmums, redakciju jau tagad vajadzētu klapēt ciet. Tikai ņemot vērā, ka ir šī žurnālistu misijas apziņa, tas nenotiek, taču viņa paredz, ka bez plašāka atbalsta reģionālajiem izdevumiem un pašvaldību izdevumu pilnīgas izskaušanas, piemēram, laikraksts Tukuma Neatkarīgās Ziņas varētu izturēt vēl divus gadus.
Arī Latvijas mediju ekoloģijas pētījumā redzams, ka drukāto izdevumu redaktoriem (gan nacionālajiem, gan reģionālajiem) nākotne iezīmējas visai drūma. Pretējs noskaņojums valda interneta medijos, kur, kā liecina Gemius dati, ārkārtējās situācijas laikā ievērojami pieaudzis apmeklējums. ''Procentuāli lielāko auditorijas pieaugumu martā no visām platformām kopā, t. i., no datoriem, mobilajiem telefoniem, planšetdatoriem un mobilajām lietotnēm, uzrādījusi vietne Diena.lv ar +31 procentu jeb par 102 000 lietotāju vairāk nekā iepriekšējā mēnesī,'' aprīlī bija teikts Gemius publikācijā.
Arī reģionālie izdevumi pieredzēja interneta portālu apmeklējuma pieaugumu, bet abas aptaujātās redaktores norāda, ka tas neatsver drukāto izdevumu abonentu skaita kritumu.
Arī pasaulē bažas
Jāatgādina gan, ka Latvija šajā situācijā nav bijusi unikāla. Kā liecina dažādi starptautiski pētījumi un mediju publikācijas – arī citviet pieaudzis dažādu vietējo vai nacionālā mēroga mediju patēriņš, no lejupslīdes, vismaz īslaicīgi, izkļuvis radio un TV, taču vienlaikus izdevēji un mediju īpašnieki finansiāli piedzīvojuši zaudējumus.
Deutsche Welle maijā vēstīja, ka smagi cietuši dažādu Āfrikas valstu izdevumi. Lai gan vīruss tur nav inficējis tik daudzus kā Eiropā un Ziemeļamerikā, dažādas radiostacijas un laikraksti bijuši spiesti pat pavisam vai uz laiku pārstāt strādāt, jo redakcijas nav varējušas samaksāt algās pat ierastos nepilnus simt eiro mēnesī. Līdzīga situācija ir arī turīgajās ASV un Kanādā – The New York Times raksta par Seintluisas laikrakstu Riverfront Times, kura galvenajai redaktorei Doilai Mērfijai pirmo reizi viņas karjerā bija jāatlaiž cilvēki. Pieci redakcijas darbinieki zaudēja darbu, jo vietējie uzņēmumi vairs nespēja reklamēties. Mērfija pandēmiju pat nosaukusi par perfektu ieroci pret mazajiem laikrakstiem un žurnāliem.
Arī citās valstīs mediju darbiniekiem gājis grūti un pat vēl skarbāk. Piemēram, Ēģiptē žurnālisti tika aizturēti, jo pauda kritiku par to, kā valsts risina ar pandēmiju saistītās problēmas.
Mjanmā slēgts pat vairāk nekā divsimt dažādu interneta ziņu vietņu, no kurām vismaz dažas, kā raksta Reportieri bez robežām, bijušas starp vadošajiem un uzticamākajiem izdevumiem valstī.
Vērtējot visu gan vietējo, gan ārvalstu mediju kopainu, kā arī pandēmijas attīstību, visi SestDienas uzrunātie eksperti atzīst – pagaidām par pandēmijas reālajām sekām un to, kā šis laiks būs ietekmējis žurnālistu darbu, vēl grūti spriest. Visticamāk, šīs sekas vismaz Latvijā skaidrāk varēs redzēt un novērtēt šā gada beigās vai pat tikai nākamgad.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta Kāpēc man tas jāzina saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas mediji. Projekta redaktore Lauma Spridzāne.