Tātad "sastellējot" plauktus un vēlāk nesot no gaiteņa un liekot tajos grāmatas, es it kā "sazvaigžņoju". Sazvaigžņoju Markesu ar Kortāsaru, Rozanovu ar Dostojevski, Bārdu ar Poruku, Cedriņu ar Medeni, Himēnesu ar Valjēho, Janovski ar Lāmu, Bendrupi ar Kromu, Kunnosu ar Majevski...
Umberto Eko romānā Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma, ko pašreiz lasu un kas saista mani personīgi vairāk nekā citi Eko darbi, ir šāda saruna starp galveno tēlu Paolo un viņa sievu:
– Man ir daudz grāmatu. Atvaino, mums ir daudz grāmatu.
– Šajā dzīvoklī pieci tūkstoši. Un vienmēr uzrodas kāds muļķis, kurš saka: vai, cik daudz grāmatu, jūs tiešām tās visas esat lasījis?
– Un ko es parasti atbildu?
– Tu parasti atbildi: no šīm nevienu, jo citādi kālab lai es tās glabātu. Vai tad jūs saglabājat izēstās konservbundžas? Tos piecus tūkstošus sējumu, ko esmu izlasījis, es jau esmu atdāvinājis cietumiem un slimnīcām. Un muļķis apbrīnā sagrīļojas.
Rīgā ir kāda atraktīva vieta, kur arī nesen tika sastellēti plaukti. Tā ir Nice Place Mansards Kr. Barona ielā 21a, kur atrodas grāmatu un suvenīru tirgotavas, kā arī neliela kafejnīca.
Ērtajos Nice Place Mansards plauktos var atrast arī tik tikko iznākušās grāmatas. Piemēram, nelielu, taču 78 latviešu un Latvijas autorus ietverošu dzejas antoloģiju Viens dzejolis. 2013, kurā katrs dzejnieks pārstāvēts ar vienu, līdz šim nepublicētu, 2013. gadā uzrakstītu dzejoli.
Vai arī divi autobiogrāfiski darbi. Viena no tām ir kinodarbinieces Elvitas Rukas-Birzules grāmata Izdzīvo.Piedzīvo.Lido (nav uzrādīts žanrs; romāns?). Viņa jau "atzīmējusies" rakstniecībā ar grāmatām par bijušajām Padomju Savienības republikām. Arī šajā cauri vijas ceļojuma motīvs, kurā valoda ir nevaldāma un strauja, valodas temps ir pārāk spraigs arī tur, kur nebūtu nepieciešams. Iespējams, ka autore tā saprot autentiskumu. Turpretī viņas bērnības un jaunības epizodes nereti lasītājam sniegs gaidīto pārdzīvojumu. Kā piemēram, pateicoties gaidāmajai eiro ieviešanai, aktuālajā epizodē par to, kā vectēvs ved uz tirgu pārdot maisu ar pieclatniekiem. Šķiet, ka autobiogrāfiskā darba moto varētu būt šāds – ir jādzīvo ar pilnu krūti, ja reiz tā, arī par tiem, kuri līdzās negaidīti un pāragri miruši!
Dzejnieces Māras Zālītes pirmajā romānā Pieci pirksti viss ir lēnāks un ilgākā laikā izauklēts. Stāstījuma par mazo Lauru alias Māru salīdzinājums ar bērnības atmiņu prozas latviešu literatūras paraugiem nav uzskatāms par pārspīlējumu. Darbs, par laimi, nesirgst ar dzejiskumu, kā nereti latviešu dzejnieku prozas darbi. Autore ir atvēzējusies ne pa jokam, jo, kad tiec līdz grāmatas beigām, sastopi uzrakstu Pirmās daļas beigas, pie tam Laura vēl pat nav sākusi iet skolā.
Tāds zvaigžņu un zvaigznīšu stāvoklis šobrīd.