Vispirms divi citāti. "Vispār man ģimenē un skolā (Katoļu ģimnāzijā) nepastāstīja pašu galveno – ka tajā īstajā dzīvē aiz dzīvokļa durvīm un skolas sētas uzvar un svin sevi nevis pazemīgās un svētie, bet kuces un kretīni." Tā vēsturnieks Gustavs Strenga ierakstījis savā Facebook profilā 3. jūnijā. Riskējot Gustavu pakļaut publiskai obstrukcijai par šādu apkārtējiem (tautai) raidītu neglaimojošu, taču spēcīgu metaforu, līdzīgi kā tas jau notika ar režisoru Hermani ar viņa "lumpeņiem", jākonstatē, ka vēsturnieka vērojums ir precīzs.
Kā citādi, ja ne par kretīnismu lai nosauc, lūk, sekojošo. "Rīgā, pēc CVK datiem, šobrīd dzīvo 696 477 iedzīvotāji. 58,65% no tiem būtu 408 484 cilvēki. Paradoksālā kārtā, pēc citiem CVK datiem, visu balsstiesīgo iedzīvotāju skaits Rīgā ir tuvu šim skaitlim – 413 976. Tātad Nils Ušakovs nav ieguvis 58,65% šo cilvēku balsu, jo vēlēja vien nedaudz vairāk par pusi. Spēlējoties ar cipariņiem tālāk, saprotam, ka SC ar savu harismātisko līderi ir ieguvuši vien 32,4% vēlētāju un 19,26% visu rīdzinieku balsu. Kur tad ir šis absolūtais vairākums, par ko mums vēsta mediji?" – raksta Cipariņš (sk. http://ciparins.wordpress.com/2013/06/03/ciparinidemokratija-un-absolutais-mazakums/).
Tiešām – pēc vēlēšanām mediji ziņoja, ka SC/GKR ieguvuši teju 60% rīdzinieku balsu, taču šis skaitlis neatbilst realitātei, un ar šo veiklā ciparu manipulācijā tapušo fikciju lepojas Ušakovs & Co.
Sabiedrība pazīst divas vislipīgākās sociālās slimības – melus un naidu. Tas, ka nemotivēts naids, sociālo tīklu un mediju brīvības stimulēts, ir kļuvis par ikdienu, vairs nepārsteidz. Pietiek palasīt, ko interneta komentāros rakstīja par Vienotības lokomotīvi pašvaldību vēlēšanās, uzreiz kļuva skaidrs, ka Sarmītes Ēlertes personā Latvija ir ieguvusi iracionālā ļaunuma iemiesojumu, kas ir atbildīgs par visu valstī notiekošo slikto. Viņai, ak Dievs, pat harisma esot kaut kāda "ne tāda". Labi vēl, ka līdz negatīvajām aurām neaizmuldējās.
Tomēr pārsteidz ne jau ārējā ienaidnieka meklēšana, kas sociālās nedrošības un apātijas situācijās ir izplatīts fenomens jau kopš inkvizīcijas laikiem. Ēlerte ir ragana, un sadedzināt viņu! – brēc pūlis. Šos brēcienus ar politisku sadismu sāk lietot politiskā elite, pat partijas biedri – jā, jā, harismas pietrūka (nejautāšu, kāda astrāla harisma fontanē no Ušakova, Brokas, Amerika, Zatlera, Bērziņa, Āboltiņas u. c. Latvijas politiskā teātra personāžiem). Secinājums – par harismām sāk muldēt tad, kad cita nav ko teikt. Turklāt aiz šī "visu nelaimju grēkāža" meklēšanas kā trekns laksts uz mēslu kaudzes plaukst populistiski meli, kaut vai par "pārliecinošo uzvaru".
Publicists Kirils Kobrins jūnija Rīgas Laikā analizē Bostonas teroristu stāstu kā mediju radītu "fantomu", kam ar mediju atbalstu piešķirta globālas nozīmes notikuma "vērtība". "Žurnālisti (mediju īpašnieki – N. N.) cenšas izdabāt sabiedrībai ar tās domājamām interesēm (vardarbība, sekss, parastā cilvēka dzīve, vēlēšanu batālijas utt.), koncentrējot visu uzmanību uz to; sabiedrība savukārt uzskata par realitāti to, ko tai piedāvā mediji. Pašapmāna loks? Jā, protams, bet šis pašapmāns ir brīvprātīgs un pat abpusēji izdevīgs."
Jo "ticēt ar mediju acīm" atbrīvo katru vienu, kā mīlēja izteikties Vaira Vīķe-Freiberga, no vajadzības iedziļināties, domāt un analizēt faktus, ne par tādiem uzdotas mediju fikcijas. Nu kaut vai par personību harismām un līderu uzvarām.