Ābolu ķocis. Opera Tanheizers. Svētki notika, pateicoties solistu sniegumam

Inese Lūsiņa @@@@

Lielisks muzikālais iestudējums, sākot ar solistu un koru (arī LNO korim piepulcētā Ave sol un Rīgas Doma kora skolas dziedoņu) sniegumu un beidzot ar LNO orķestri, kas Mārtiņa Ozoliņa vadībā izteiksmīgi atklāja Vāgnera partitūras spilgto tēlainību, emocionālo saturu un vērienu, perfekti atbalstot solistu dziedājumu. Mans lielais, pārsteidzošais jauniestudējuma atklājums ir jaunais lietuviešu soprāns Vida Miknevičūte – Elizabetes lomas atveidotāja otrajā sastāvā. Viņa ir vizuāli trausla, taču pārsteidz ar neparasti skanīgu, spēcīgu, atvērtu, brīvi plūstošu balsi, turklāt vokālais sniegums bija arī ļoti muzikāls, niansēts, ar brīnišķīgu piano. Plašo balss izteiksmības amplitūdu papildināja aktrises talants un kaismīgā pašatdeve, pilnīgā ieiešana tēlā.

Vokāli pārliecināja un uzrunāja titulvaronis latviešu tenora Andra Ludviga balss bagātīgajā krāsu gammā un tēla attīstībā, taču viņam trūkst bruņinieka stājas. Tanheizera klumzīgumu lielā mērā rada neveiksmīgais skatuves kostīms. Riharda Mačanovska izkoptais bass un manieres lieliski piestāv Volframa lomai, tajā izcelts cildenums. Juliannas Bavarskas sniegums Veneras tēlā – vokāli stabils, bet bez skatuviskā seksapīla. Vizuālais inscenējums – pieklājīgs, taču sashēmots, piemēram, ar pilnīgi nevajadzīgu pārskrējienu Volframa romancē un ar tērpiem kā no Zvaigžņu kariem vai Matriksa.

Atis Rozentāls @@@

Pirmizrādes vakara sastāva kvalitātes dēļ kopējo vērtējumu varētu pavilkt uz augšu, taču, ja runājam par inscenējuma karkasu, kas paliks arī turpmāk, tas ir visai neizteiksmīgs. Režisors Vilpu Kiljunens ir glīti uzlicis uz skatuves mizanscēnas visai aptuveni un dekoratīvi vidi raksturojošās Kimmo Viskari dekorācijās ar pretencioziem kostīmiem, kas (atkal šajā sezonā!) vienā no ainām tiek demonstrēti pašmērķīgi. Kopumā šī ir izrāde bez režisora vēstījuma, tajā tiek atrādīts Vāgnera sižets bez jebkādas pievienotās vērtības un katarses.

Svētki notika, pateicoties solistu sniegumam, turklāt panākumus dziedātāji guva gan vokāli, gan aktieriski. Korbija Velča Tanheizers ir cilvēks meklētājs, kurš, nonācis samērā dīvainā vidē, kurā turklāt nemaz neraujas nokļūt, tiek sodīts par to, ka ir viņš pats. Martinas Dikes Venera ir vitāla, aizraujoša būtne, kura nudien spēj iekvēlināt romantiski noskaņotu vīrieti. Liene Kinča Elizabetes lomā brīžiem liekas sasaistīta, un solistei ne pārāk organiskas šķiet režisora inscenētās smagnējās ciešanas, kad viņai ar būkšķi jāgāžas uz grīdas. Maigs, trausls dziedājumā ir Valda Jansona Volframs fon Ešenbahs, tēlam atbilstoši jaudīgs – Timo Rīhonena landgrāfs Hermanis.

Jegors Jerohomovičs @@@

Operā Tanheizers skan, iespējams, jutekliskākā miesiskām baudām veltītā mūzika, kāda jebkad tikusi sacerēta. Tā ataino reliģisko dogmu žņaugos nonākušā titulvaroņa iekšējo konfliktu – cīņu starp seksuālu kaisli un apgarotu mīlestību, kuras patiesībā nevar pastāvēt viena bez otras. LNO jauniestudējumā orķestra un solistu sniegumā kaisles līmenis muzikālajā drāmā ir samazināts līdz minimumam: gan Veneras kalnā, gan Vartburgā viss ir mierīgi. Vācu tenors Korbijs Velčs Tanheizeru dzied labi, taču spēlē tik pieklājīgi un kūtri, ka noticēt viņa erotiskajam dumpinieciskumam ir neiespējami. Prieks atkal Rīgā dzirdēt soprānu Lieni Kinču (Elizabete), kura regulāri atveido Vāgnera lomas Eiropā. Atmiņā paliek ne tikai viņas balss, kura kļuvusi skaistāka un siltāka, bet arī varones rīcība ciešanu brīdī: Elizabete dara sev sāpes – ar siksnu cenšas amputēt kāju. Citu spilgtu ideju somu viesrežisoram Vilpu Kiljunenam nav. Izrādes scenogrāfija atgādina Eirovīzijas dziesmu konkursa skatuvi, kāda tā varēja būt pirms 20 gadiem. Tajā tiek apspēlēts noslēpumaina toksiska zieda motīvs, kura vidu rotā Jaunavas Marijas tēls. Pirmizrādē nebija lielā notikuma atmosfēras, kādu Vāgners būtu pelnījis šeit piedzīvot, – zālē un uz skatuves valdīja ikdienišķas izrādes sajūta.