Dziedātāja skaistā balss skanējusi ne tikai Latvijas Nacionālajā operā, bet uz ļoti dažādām skatuvēm, un ne tikai operas, bet arī garīgās mūzikas, vokālās lirikas un populāro dziesmu repertuārā, turklāt daudzas dziesmas bija viņa paša komponētas. Zigmara Liepiņa leģendārajā rokoperā Lāčplēsis, atveidojot Lielvārža lomu, viņš dziedāja šīs operas galveno melodisko hitu – Mazs bērniņš krustcelēs. Dziedātājs veicis arī daudzus ierakstus Latvijas Radio studijā.
Jānis Sproģis ir Otrā pasaules kara laika bērns. Ar visu ģimeni viņš tika izsūtīts uz Sibīriju, pēc atgriešanās Latvijā mūzikas skolā iemācījās spēlēt oboju, pats apguva ģitārspēli, kļuva par solistu Kuldīgas kultūras nama estrādes ansamblī un sāka komponēt. Mācījies Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā, bet profesionālo izglītību guvis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, kuru absolvējis 1974. gadā. Pēc darba gadiem Ventspils Mūzikas vidusskolā Jānis Sproģis savu radošo dzīvi no 1980. gada uz piecām sezonām saistījis ar Latvijas Nacionālo operu un baletu, kur iestudējis 21 lomu. To vidū ir Nemorīno (Mīlas dzēriens), Alfredo (Traviata), Hofmanis (Hofmaņa stāsti), Hercogs (Rigoleto), Ļenskis (Jevgeņijs Oņegins), Antiņš (Zelta zirgs), Gatiņš (Pūt, vējiņi!), Vašeks (Pārdotā līgava). Mūzikas ierakstu gada balvā Zelta mikrofons 2014 Jānis Sproģis tika godināts ar balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā. "Jānim bija ļoti skaista balss. Maigs, izlīdzināts liriskais tenors. Visspilgtākais, viskrāšņākais iestudējums mūsu Operā viņam bija Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāsti (pirmizrāde 1982. gadā), kurā viņš dziedāja kopā ar Elgu Brahmani un Inesi Galanti. Diriģents Aleksandrs Viļumanis šo lomu (titullomu) iestudēja tieši viņam. Ārkārtīgi spilgti viņam izdevās smieklīgais Vašeka tēls Bedržiha Smetanas operā Pārdotā līgava (1980). Viņu ārkārtīgi slavēja par vientiesīša lomu operā Boriss Godunovs (1981). Jānis Sproģis aktīvi piedalījās tenoru kustībā, tenoru svētkos Madonā," atceras Latvijas Nacionālās operas administratore Elga Skane.
"Mēs esam zaudējuši izcilu mākslinieku," saka pieredzējušais diriģents Aleksandrs Viļumanis, kurš tolaik, kad Jānis Sproģis ienāca Latvijas Nacionālajā operā, bija šī teātra galvenais diriģents. Viņa vērtējumā Jānis Sproģis bija starptautiska mēroga lirisks tenors, ļoti labs komiķis, raksturtēlu atveidotājs un labs kamerdziedātājs. "Viņš bija vienreizējs vientiesītis Borisā Godunovā, brīnišķīgs Hofmanis (Hofmaņa stāsti). Mums bija arī daudz kopīgu koncertu un brīnišķīgs ieraksts Pieci tenori Ziemassvētkos. Repertuārs viņam bija diezgan plašs – gan latviešu komponistu dziesmas, gan itāļu repertuārs. No viņa paša sacerētajām dziesmām visspilgtāk atceros Bez mīlestības nedzīvojiet!. Tas, ka viņš ātri aizgāja no Operas, teātrim bija liels zaudējums. Taču tobrīd es tur vairs nebiju galvenais diriģents," piebilst Aleksandrs Viļumanis.
"Mēs kopā mācījāmies Konservatorijā. Es biju ceturtajā kursā, bet Jānis – piektajā. Vīgners mums operas klasē iestudēja Traviatu, man iedeva Violetas lomu un Jānim – Alfredo. Kopā nodziedājām Traviatu Jāņa valsts eksāmenā uz Operas skatuves. Vēlāk kļuvām par kolēģiem Operā," stāsta Elga Brahmane. "Viņš bija ļoti muzikāls, iejūtīgs un sirsnīgs. Kopā dziedot, bija sajūta, ka nevis atrodamies uz Operas skatuves, bet esam vienkārši satikušies un sarunājamies. Tas bija tik brīvi un nemāksloti. Visas frāzes un pauzes viņam bija piepildītas. Bija brīnišķīgi ar viņu kopā dziedāt. Viņam bija skaists liriskais tenors, taču viņš nodziedāja pat Edgardo lomu operā Lučija di Lammermūra. Viņš vienmēr bija labā noskaņā, asprātīgs, nevienu neaprunāja. Viņš bija gaišs cilvēks," atceras dziedoņa kolēģe, to gadu spožais soprāns Elga Brahmane.
Atvadīšanās no Jāņa Sproģa – Rīgas krematorijas Lielajā zālē trešdien, 12. oktobrī, plkst. 15.