Cik neomulīgi gan jājūtas komponistam, apzinoties, ka mūzikas vienībā, piemēram, oktāvā, skaņu ir tik, cik ir, un arī to kombinācijas nav bezgalīgas, pat izmantojot mikrotoņu sīkdalījumu un paplašinātu tembru un trokšņu paleti. Varbūt pat aptuveni astoņus gadsimtus ilgajā profesionālās autormūzikas vēsturē (kopš Parīzes Dievmātes katedrāles kantoru Leonīna un Perotīna) tās jau ir izsmeltas un viss jau ir uzrakstīts? Tad ko gan es vēl te, mūzikā, daru?!
Iespējams, tieši šī murgainā sajūta dzemdējusi postmodernisma metodi nemitīgi citēt, atgādināt, kompilēt, pārkārtot, pārradīt, pārmalt jau zināmo, vienlaikus filozofiski postulējot autora nāvi? Jo kontekstā, kur viss jau ir dzirdēts, atliek piedāvāt tikai variācijas, interpretāciju. Tomēr, par spīti tam visam, ik pa laikam rodas spilgti un zīmīgi mākslas darbi. Tie pierāda, ka autors ir izdzīvojis un arī XXI gadsimtā ir vitāls – spēj saglabāt savu seju, arī nenorobežojoties no apkārtējās skaņutelpas.
Kamerorķestris Sinfonietta Rīga un diriģents Normunds Šnē Lielajā ģildē 19. aprīlī piedāvāja divus spilgtus mūsdienu muzikālos vēstījumus – latviešu komponistes Anitras Tumševicas jauno kamersimfoniju Balss (Die Kammersinfonie. Die Stimme – pirmatskaņojums!) un Nīderlandē dzīvojošā zviedra Klāsa Torstensona Pašportretu (Self-portrait, 2006), kura uzmanības centrā ir divu sitaminstrumentālistu – solistu – saspēle ar instrumentālu ansambli. Arī tas bija jaunatklājums, jo Klāsa Torstensona mūzika Latvijas koncertapritē līdz šim nav dzirdēta.
Neprognozējamais skaņu tēls
Anitras Tumševicas simfonija ir meistarīgi radīta orķestra partitūra, kurā nelielais orķestra sastāvs skan pārsteidzoši krāšņi, tembros un faktūrās bagāti, radot krietni lielāka ansambļa ilūziju. Šajā ziņā viņa iet slavenā mūsdienu somu komponista Magnusa Lindberga pēdās: dzirdes maņās orķestris vismaz "divkāršojas". Risinot mūzikai tik organisko balss tēmu, par impulsu kalpojusi visaptverošā "Dieva balss, kas klaudzina pie cilvēka sirds durvīm". Kamersimfonijas gaitā reizēm dzirdama pat pilnīgi konkrēta, uzstājīga, ritmiska klauvēšana.
Skaņdarbā runā arī mediju – radio, televīzijas, laikrakstu – balsis, tāpēc orķestra mūziķi ne tikai spēlē, bet arī runā, balsīm un sakāmajam savijoties iespaidīgā runas kora polifonijā. Autorei pašai būtisks, tomēr klausītājam tikai epizodiski atpazīstams ir arī dialogs gan ar pašas līdzšinējo daiļradi, gan dažādu laikmetu komponistu darbiem. Anitra Tumševica īpaši izceļ Riharda Vāgnera Vēzendonkas dziesmas, tvertas angļu raga dziedājumā uz gaisīga stīgu instrumentu flažoletu fona. Es savukārt pārliecinošāk sajūtu Filipa Glāsa minimālisma klātbūtni (citā fragmentā). Taču simfonijā ir ieslēpta vai visa klasicisma, romantisma un XX gadsimta mūzikas vēsture līdz pat populārajam Fēliksa Mendelszona Kāzu maršam, kura motīvu gan grūti pazīt mainītā ritma dēļ.
Ja vienkārši pēc kārtas uzskaitītu visas daudzās alūzijas, kuras rūpīgi un izšķērdīgi ieaustas Tumševicas simfonijā, nāktos secināt, ka radošajā dialogā ar savu plašo erudīciju komponiste ir tipiska postmoderniste. Taču diez vai tā būs īstā atslēga viņas kamersimfonijas atvēršanai. Virsvērtība ir spilgtais, telpiskais, neprognozējamais skaņu tēls, kurā aizrauj neparastā krāsu palete – sākot ar pūšaminstrumentu multifonijas un frullato dāsno izmantojumu. Izdevies iespaidīgs, reljefs darbs, kurā varena, stihiska dārdoņa pretstatīta te askētiskiem, taču majestātiskiem unisoniem tutti, te stīgu flažoletu nemateriālajam kolorītam.
Dramaturģiski grodās, mērķtiecīgās kompozīcijas noslēgumā disonanšu stress piekāpjas vienkāršam mažora trijskanim – harmonijai, saskaņai. Lai gan harmoniskas, labskanīgas oāzes pretstatīšana skarbam diskomfortam ir iecienīts paņēmiens laikmetīgajā mūzikā, Anitras Tumševicas simfonijā tas ir dabisks un pamatots attīstības rezultāts.
Mūsu laiks ir sitējs
Diriģents Normunds Šnē pelna uzslavu kā meklētājs, kurš mūsdienu mūzikas okeānā prot atrast pērles, kuras spēj apburt ne tikai šauru jaunās mūzikas piekritēju loku. Šāds atradums bija Klāsa Torstensona Pašportrets, kurā, izmantojot iedvesmojoši plašu sitaminstrumentu paleti (no vibrofona līdz alpu govju zvaniem) un virtuozi balansējot uz akadēmiskās, tā dēvētās pasaules mūzikas un progresīvā džeza robežas amplitūdā no dzeņa kalšanas ritmiem un zvanu meditācijas līdz Jaunās Vīnes skolas pārstāvja Antona Vēberna, The Beatles, The Rolling Stones un Frenka Zapas jaunrades atbalsīm, autors apcer Edgara Varēza postulātu, ka "mūsu laiks ir sitējs". To spoži un muzikāli jūtīgi izspēlēja maģistrantūrā Lincā studējošais Guntars Freibergs kopā ar kolēģi otru "sitēju" Ivo Krūskopu un ansambli.
P. S. Būtu interesanti izdibināt Sinfonietta Rīga menedžmenta noslēpumu – kā izdodas pievilināt klausītājus tik izteikti mūsdienīgai mūzikas programmai, kas šoreiz bija bez "obligātā" klasikas un romantisma kompromisa nodevām?