Līdzsvarojot savu programmatiski maskulīno sezonas pieteikumu, Valmieras teātris repertuārā iekļāvis Justīnes Kļavas lugu, kuras centrā ir nevis rakstnieks un lidotājs Antuāns de Sent-Ekziperī, bet gan viņa sieva Konsuela. Tomēr režisora Henrija Arāja jauniestudējumā ir arī brīdis, kad titulvarone aizvirzās otrajā plānā. Henrijs Arājs joprojām pieder pie tās režisoru paaudzes, ko mēdzam pieskaitīt pie jaunajiem. Valmieras teātrī viņam jau ir pieredze, iestudējot izrādi Mans tēvs – Pīters Pens, kurā nevarēja just iesācēja nedrošību, turklāt bija veiksmīgi atrisināts galvenā varoņa fantazētāja tēls.
Jūtu nevaldāmība
Konsuela Sent-Ekziperī ir izrāde, kuras pirmais cēliens nemitīgi kaut ko atgādina, tomēr nevar noliegt, ka ir veiksmīgi strukturēts un mērķtiecīgi uzlikts uz skatuves joprojām būvlaukuma apstākļos pastāvošajā Valmieras teātra Apaļajā zālē. Scenogrāfa Adriāna Toma Kulpes piedāvātā telpa ar daudzām lādēm, no kurām var izņemt rekvizītus, ir viegli transformējama, lai ar nosacītiem līdzekļiem iezīmētu dažādas darbības vietas. Gaismu mākslinieka Nika Ciprusa profesionalitāte ļauj izmantot to, ka lādes ir no metāla un atstaro gaismu. Platons Buravickis pēdējā laikā ir izvirzījies par vienu no pieprasītākajiem teātra komponistiem, vienīgi rodas bažas, vai viņa izmantotie paņēmieni nekļūs par pārlieku atpazīstamiem no izrādes izrādē. Aktieru eksistencei piedāvātajos apstākļos palīdz arī horeogrāfe Linda Mīļā.
Izrādes uzbūve ir kombinēta no epizodēm, kurās atainotas Antuāna un Konsuelas attiecības no paša sākuma, un Konsuelas monologiem mikrofonā, izceļot faktu, ka arī viņa rakstījusi grāmatu. Aktrise Diāna Krista Stafecka ar nelielu akcentu, uzsverot burtu "r", iezīmē galvenās varones Salvadoras izcelsmi. Pie akcenta jāpierod, lai to neuztvertu par butaforisku. Iepriekšējo attiecību pieredze Konsuelu norūda, bet vienlaikus viņa ir uzaudzējusi arī piesardzības kārtiņu – jā, viņa ļaujas kaislībai, un mēs vairāk noticam tieši viņas, nevis mazliet lācīgā Antuāna jūtu nevaldāmībai.
Konsuelu iepazīstam brīdī, kad viņai aiz muguras ir jau divas laulības. Viņas dabā nav īpaši piekāpties kādam. Došanās līdzi Antuānam uz Āfriku ir reizē avantūra un rakstura pārbaudījums. Vēl viens pārbaudījums ir tikšanās ar Antuāna māti, kuras lomā Ieva Puķe akcentē lai arī nabadzībā nonākušas, tomēr aristokrātes augstprātību pret personu bez attiecīga ciltskoka. Absolūti rezonējoša funkcija ir Tālivalža Lasmaņa Benžamēnam Kremjē – labvēlim, kurš pāri iepazīstina.
Samērā sarežģīts uzdevums ir Rihardam Jakovelam Antuāna lomā. Tieši šis varonis ir pazīstamākais un slavenākais, un viņš vienlaikus iemieso gan lidotāja bezbailību, gan rakstura vājumu citās dzīves situācijās. Rihards Jakovels, protams, ir aktieris ar pieredzi tieši melodrāmas žanrā, spēlējis Ardievās ieročiem pie Vara Braslas. Tomēr tādas īstas ķīmijas starp Riharda Jakovela un Diānas Kristas Stafeckas varoņiem nav, un faktiski jau no sākuma izrādei pāri klājas nojausma, ka notikumi nebeigsies ar "ilgi un laimīgi". Lai nu kā, izrādes pirmais cēliens paiet gana gludi – jā, varbūt par garu, tomēr mērķtiecīgi, un tas izraisa cieņu.
Izteikts butaforiskums
Izrādes otrajā cēlienā līdz tam izmantotā estētika tiek lauzta, jo ap smagi cietušo Antuānu murgos pulcējas viņa fantāzijas varoņi – Mazais Princis, Roze un Lapsa. Diemžēl gan dramaturģiski, gan inscenējuma ziņā šis cēliens pārāk kontrastē ar visu iepriekš redzēto un šķiet samocīts. Esmu gatavs atzīties, ka man neizdevās saprast, cik lielā mērā Tālivalža Lasmaņa Lapsas un Ievas Puķes Rozes tēli ir vai nav saistīti ar tiem varoņiem, ko aktieri spēlēja pirmajā cēlienā, īpaši Roze, kuras prototips, kā atgādina izrādes programmiņa, ir ne jau rakstnieka māte, bet tieši Konsuela. Taču galvenais iebildums ir pret izvēlēto izteikti butaforisko estētiku, līdz groteskai izkāpinātajiem Ilzes Vītoliņas kostīmiem, kuru diktētajiem spēles noteikumiem īsti nav gatavs režisors.
Jā, mēs labi saprotam, ka pasaku tēli ir nākuši, lai risinātu rakstnieka radošo moku un atbildības tēmu, tomēr veids, kādā tas notiek, nepārliecina. Respektīvi, diezgan drīz ir skaidrs, kas notiek, taču paši dialogi sāk stiepties. Konsuelas ilgstoši nav uz skatuves, ir tikai viņas balss telefonā, un rodas iespaids, ka dramaturģe un režisors tomēr nav līdz galam uzticējušies iespējai, ka titulvarones dominante var "izvilkt" izrādi kopumā, tāpēc arī ir vēršanās pie populārajiem literārajiem tēliem, kuru trijotnē ir arī Arta Jančevska Mazais princis. Tēli moka autoru, kuram nav ne fizisku, ne garīgu spēku, viņi pieprasa pārrakstīt grāmatu (šajā sezonā pēc Spīdolas nakts Dailes teātrī šis ir jau otrais gadījums, kad literārie varoņi vēršas pie rakstnieka ar šādu prasību).
"Izrāde ir kā atvainošanās vēstule visām sievietēm, kas ir dzīvojušas ar lidotājiem, rakstniekiem un māksliniekiem," programmiņā norāda režisors. Neapšaubāmi izrādes radošo komandu ir interesējusi spēcīga sieviete blakus pievilcīgam, taču vājību nomāktam vīrietim. Iestudējums ir drīzāk par divām vientulībām, kas tā arī līdz galam nesatiekas. Taču vai tā ir melodrāma vai tomēr biogrāfiska drāma ar poētiskām atkāpēm? Ja galarezultāts pilnībā pārliecinātu, šādam jautājumam nebūtu nozīmes, bet pašlaik kaut kā gribas formulēt, kā īsti pietrūkst, lai pēc izrādes būtu pārliecinoša pēcgarša. Ir profesionāls aktieru ansamblis (visi pieci dažādos gados ir vai nu nominēti Spēlmaņu nakts balvai, vai to ieguvuši) un pārliecinoši tehniskie elementi, bet stāsts, par spīti mazā spēles laukuma pietuvinājumam, skatītāja dvēseles dzīles tā pa īstam nesaviļņo.
Konsuela Sent-Ekziperī
Valmieras teātra Apaļajā zālē 4.IV plkst. 18.30, 28.IV plkst. 17
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 23