Palaižot vaļīgāk pandēmijas ierobežojumu grožus, beidzot pie pirmizrādes ar skatītājiem tikusi arī viena no Valmieras Drāmas teātra lielākajām sezonas intrigām – Tenesija Viljamsa drāma Ilgu tramvajs Edmunda Freiberga režijā. Kā liecina teātra izplatītā informācija, izrāde bija gatava pērnā gada 11. decembrī un kopš tā laika reizi mēnesī tika godprātīgi nospēlēta tukšai zālei, lai to saglabātu "siltu" līdz brīdim, kad atvērsies durvis publikai. Kad nu jūnijā tas beidzot notika, pēc pašreizējiem noteikumiem skatītājiem bija jābūt vakcinētiem vai pārslimojušiem, un visdrīzāk tāpēc zāli pirmizrādē izdevās piepildīt līdz pusei. Tomēr izrādes pilnasinīgais mūžs ir sācies, tiesa, plānotā remonta dēļ Valmieras teātra Lielā zāle drīzumā skatītājiem tiks slēgta.
Teātris šo sezonu nav īpaši nosaucis par amerikāņu dramaturģijas parādi vai kā tamlīdzīgi, tomēr nevar nepamanīt, ka kopš septembra Valmierā iestudētas četru amerikāņu autoru lugas – bez Ilgu tramvaja arī Stīvena Karama Ģimene (režisors Reinis Suhanovs), Deivida Lindsija-Ebēra Labie cilvēki (režisore Inese Mičule) un Treisija Letsa Osedžas zeme (režisors Dž. Dž. Džilindžers).
Tradīcijas ēna
Amizantā kārtā šīs recenzijas autors Valmieras Ilgu tramvaju ir jau aprakstījis – šopavasar portāls Kroders.lv īstenoja tā dēvēto feikcenziju ciklu, kurā kritiķi rakstīja par izrādēm, kuras nebija redzējuši. Tobrīd, balstoties iepriekšējās zināšanās par lugu, režisoru un aktieriem, rakstīju: "Edmunda Freiberga spēks ir viņa prasmē atvērt aktieri tā, lai reālpsiholoģiskais teātris neliktos ne vecmodīgs, ne savu laiku nokalpojis." Tagad, trīsarpus stundas garo izrādi noskatījies, esmu spiests savu optimismu mazināt, turklāt ne tāpēc, ka režisors būtu zaudējis savas prasmes. Taču gribu piekrist kolēģēm kritiķēm, kas savstarpējās sarunās izsaka aizdomas, ka Edmunda Freiberga mērķis ir bijis maksimāli pietuvoties Alfrēda Jaunušana 1969. gada iestudējumam ar Antru Liedskalniņu Blānšas lomā, ko aktrise spēlēja divpadsmit gadu.
Latvijas kultūras kanonā šis iestudējums nosaukts par vienu no Jaunušana režisora darba augstākajām virsotnēm. Vēlākie Ilgu tramvaja iestudējumi lielākoties ir bijuši polemiskās attiecībās ar Jaunušana versiju, kurā Blānšas tēlam netrūka zināmas idealizācijas. Savulaik vēl pavisam nesen Regnāra Vaivara iestudētais Kaisles vilciens Dailes teātrī iezīmēja radikāli atšķirīgus Blānšas un Miča tēlus, jau izrādes transformētajā nosaukumā iezīmējot daudz lielāku dinamiku un – jā, arī seksualitāti.
Edmunds Freibergs Viljamsa lugu lasa nesteidzīgi. Ievas Puķes Blānšai ierašanās māsas trūcīgajā miteklī, kurā divas istabas ir ārkārtīgi nosacīts jēdziens, jo tās var nošķirt tikai ar plānu aizkaru, ir nolaišanās pazemē, ko scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis realizē uzskatāmi. Tur, augšā, nav konkrētas vides, tur arī valda tumsa (Oskara Pauliņa gaismu partitūra ir ļoti pārdomāta un ne brīdi nav pašmērķīga), turklāt Stenlija un Stellas mājoklim tikai šķietami ir viena piekļuves iespēja – vēlāk daži varoņi parādīsies pie dzīvokļa durvīm, no augšas nemaz nenokāpuši, savukārt ārsts ar medmāsu pēc Blānšas ieradīsies pa skatītāju ieeju. Tas iezīmē pretenzijas uz zināmu simbolismu un īslaicīgu izkāpšanu no reālisma rāmja.
Pirmo reizi skatītājs Blānšu ierauga augšā – tikko ieradusies, uz kofera sakņupusī sieviete baltā tērpā (Ilzes Vītoliņas kostīmi) ar lauzītām roku kustībām atgādina ievainotu putnu. Vēlāk zīmīgus un diemžēl visai klišejiskus akcentus, ilustrējot Blānšas saprāta pakāpenisko nobīdi ar polkas melodiju un tai sekojošā šāviena troksni, režisors ieviesis arī taču laikam tradīcijas ievērošanas vārdā.
Automātiskā koķetērija
Vēl viens citāts no pavasarī rakstītās feikcenzijas: "Blānša gluži kā koferī atnes sev līdzi divējādas pagātnes – vienu kopīgu ar Stellu, kurā ir pārtikušā ģimenē ieaudzinātas manieres un standarti, un otru – personīgo drāmu vai pat traģēdiju, kad, apprecoties ar homoseksuālu vīrieti un viņu vēlāk zaudējot, ieslēdzas tādi kompensējošie mehānismi, kas prasa nemitīgu seksuālu izlādēšanos. Ne vienas, ne otras māsas dzīvi šāda "dāvana" neatvieglo." Te atkal jāprecizē – faktiski nemitīgu seksuālu izlādēšanos vajag abām māsām. Tikai Stellas gadījumā izlādēšanās objekts ir viņas vīrs Stenlijs Kovaļskis, bet Blānšai piedzīvotā trauma koķetēriju ar jebkuru vīrieti ieslēdz burtiski instinkta līmenī. Tiesa, viņa spēj šos instinktus prasmīgi kontrolēt, kā Ievas Puķes atveidotā varone parāda skatā ar Ulda Sniķera Aģentu, kad Blānša izmēģina sava koķetērijas komplekta iedarbību uz nejauši sastaptu cilvēku, lai vēlāk to liktu lietā, tiekoties ar Riharda Jakovela Miču. Ievas Puķes Blānša zaudē cīņu pati ar saviem nerviem, kas liek sevi manīt pakāpeniski, turklāt aktrise savu varoni neidealizē – alkohola pudeli Blānša sajūt tikpat nekļūdīgi kā pašu niecīgāko vīrieša skatienu.
Blānšas–Stenlija ass izrādē tomēr ir novilkta samērā nekonkrēti. No visiem iespējamiem interpretācijas risinājumiem te ir kaut kas pa vidam – jā, cīņa par varu konkrētā teritorijā, cīņa par ietekmi uz Stellu, kura nonāk starp dzirnakmeņiem, seksuāla pievilkšanās caur savstarpēju noliegumu, pat naidu. Taču šo cīņu līdz kulminācijai un atrisinājumam nenoved aktieru duelis, bet lugas sižets. Stenlija Kovaļska lomā Toms Liepājnieks (skatuves vārds Tom J. Benedict) demonstrē seksapīlu un maskulinitāti, tomēr par alfa tēviņu konkrētajā vidē šo Stenliju padara tikai fakts, ka pārējie viņa kompānijas biedri ir gļēvi lūzeri vai nepieredzējuši jaunuļi. Piemēram, ainā, kurā Stenlijs vandās pa Blānšas koferi, viņā naivuma ir vairāk nekā brutalitātes. Vai šādam Stenlijam ir pa spēkam noorganizēt tik rafinēti nežēlīgu Blānšas publiskās pazemošanas ainu, kādu Edmunds Freibergs mums rāda izrādes finālā?
Koferis zem laulības gultas
Toties nenoliedzami veiksmīgs ir Riharda Jakovela sniegums Miča lomā. Aktierim piemīt reta prasme pārliecinoši radīt atturīgus, pat biklus, bet reizē vīrišķīgus raksturus. Riharda Jakovela Mičs ir absolūti organisks savas mātes mīļais dēliņš, kas vienlaikus nav nekāds memmītis. Mičs ir patiesi iemīlējies un vienīgais, kuram mīlestība nenozīmē tikai fizisku kaislību. Tomēr Riharda Jakovela un Ievas Puķes saspēlē precīzi iezīmējas varoņu pāra attiecību neiespējamība ilgtermiņā – no pastaigas viņi atgriežas pavisam nelaimīgi un pārpūlējušies, cenzdamies viens otru izklaidēt.
Tradicionāli būtiska Ilgu tramvajā ir arī māsu attiecību līnija. Inese Pudža akcentē jau pieminēto seksuālo aizraušanos ar savu vīru, kas joprojām ir spēcīga, kā arī to, ka Stella ar savu likteni ir samierinājusies. Nekāda dumpiniece viņā nesnauž arī tad, kad Blānša mēģina šādu sacelšanos izprovocēt. Stenlijs Kovaļskis ir vienīgais dzīves saimnieks konkrētajā teritorijā, no kura brīžiem var paslēpties pie valdonīgās kaimiņienes Jūnisas, kuru Māra Mennika spēlē temperamentīgi un teju komēdijas atslēgā. Ineses Pudžas Stella ir iemācījusies pakārtot savu dzīvi kādam – vispirms māsai, tad vīram. Bet arī viņa ātri saprot, ka Blānša šajā miteklī nevar palikt ilgi.
Blānšas viesošanās īslaicīgumu uzsver tas, ka viņai lielajā telpā gan tiek ierādīts mazs stūrītis, taču ļoti nosacīti, jo koferis tiek pabāzts zem Stellas un Stenlija laulības gultas. Blānša faktiski būtu spiesta maisīties māsai un viņas vīram pa kājām arī tad, ja viņas raksturs būtu rāmāks un nervi – mazāk cietuši.
Ilgu tramvajs ir izrāde, kurai katrā ziņā būs savs skatītājs, īpaši tas, kurš negaida no vairāk vai mazāk zināma sižeta kādu negaidītu interpretāciju. Režisora Edmunda Freiberga skatījums uz Tenesija Viljamsa drāmu ir rezignēts, bet vēstījuma kopējo iedarbību šāds rāmums tomēr neglābjami absorbē.