Plānotājs noderēs vismaz iekuram

Gads bez kalendāra. Kad uzzinu, ka tāds būs jaunā Prāta vētras albuma un arī vienas dziesmas nosaukums, velku no somas laukā un rādu sarunbiedram – grupas taustiņinstrumentālistam Mārim Mihelsonam – savu papīra plānotāju, kas parasti ticis pierakstīts pilns ar visādām lietām, kas kurā laikā jādara, bet šogad un arī pērn var bezgalīgi šķirstīt tīras lapas, kas tā arī palikušas nepierakstītas. Renārs Kaupers arī visu esot radis pierakstīt nevis telefonā kā mūsdienu cilvēki, bet ar roku blociņā un visu ko tur arī sazīmēt. Viņam krājoties kaudzītē visu gadu plānotāji, kuros var ātri pārskatīt vēsturi, bet šogad arī viņam tas blociņš esot tikpat tukšs. Vismaz, ja papīrs no koka un nevis no ķīmijas, varēs droši un bez nožēlas par vēstures iznīcināšanu to izmantot iekuram. Nav bijuši ne koncerti, ne intervijas, ne ceļojumi... Māris gan tikko izbaudījis tālu braucienu un atgriezies no Meksikas, kur visi simtprocentīgi tai karstumā staigājuši maskās – gan iekšā, gan ārā –, bet tas nav traucējis ķert šīs zemes eksotiku, kas eiropiešiem vienmēr ir liels piedzīvojums. Pārrunājam visādas Meksikas lietas, jo šīs valsts mīļotāji ir tādi kā sektanti, kuri saprot cits citu no pusvārda. Taču, atgriežoties pie darbiem un mūzikas dzīves, Māris stāsta, ka pavasarī ar Prāta vētru esot nospēlējuši pirmo koncertu vairāk nekā pēc gadu ilga pārtraukuma – Sanktpēterburgā pilnā klubā. "Viss tas tukšais nespēlēšanas gads tajā brīdī likās kā tādas nieka divas nedēļas. Dzīva, īsta publika! Tas bija kaut kas varens!" Tur gan lielākā daļa apmeklētāju bijuši bez maskām un nekāda distance arī nav ievērota, bet acīmredzot tādi tajā brīdī bijuši noteikumi.