"Vispatīkamākais ir tas, ka man ir tikai astoņpadsmit un viss ir tikai sācies," priecājas Latvijas Nacionālā baleta jaunais solists Kārlis Cīrulis, kurš gatavojas šosvētdien uzstāties ikvasaras festivālā Baleta zvaigznes Jūrmalā uz Dzintaru koncertzāles skatuves. Kārlim vēl ir tikai 18 gadu, aizvadīta vien pirmā darba sezona teātrī, vienlaikus paspējot gūt laurus jau trijos starptautiskos konkursos – pērn Latvijā (Rīgā, 1. vieta) un Dienvidkorejā (Seulā, 2. vieta), bet šovasar – prestižajā starptautiskajā konkursā Maskavā, kur ļoti sīvā konkurencē izcīnīta 3. vieta jaunākajā solistu grupā.
Rets gadījums
"Pieredzes man vēl tikpat kā nav, tāpēc katra uzstāšanās ir fantastiska iespēja sevi pierādīt. Vispirms jau pašam sev. Katrs notikums dzīvē dod pieredzi, tu vienmēr kaut ko iegūsti. Tāpēc labāk pasaki "jā", nevis palaid garām iespēju," uzskata mūsu jaunais, spožais baleta talants. Koncertā Dzintaros viņš kopā ar savu kolēģi, Latvijas Nacionālā baleta solisti Jūliju Braueri gatavojas dejot pas de deux no baleta Korsārs. Tehniski grūtā, krāšņā un šajā baletā ļoti nozīmīgā Verga loma ir tikai viena no lomām, kurās viņš paspējis apliecināties jau savā pirmajā darba sezonā teātrī. Viņam pašam tā ļoti patīk, jo tajā ir iespēja izpausties akrobātiskajos elementos: "Palaid sevi vaļā, uz priekšu, rādi, ko vari!" Viņš atzīstas, ka baletā aizrauj tas, ka katru dienu ir jauni izaicinājumi. "Vienmēr vari sevi pilnveidot. Nav tā, ka apstājies un liekas, ka esi izdarījis visu, ko vari. Vienmēr var iemācīties jaunus trikus, emocijas, lomas. Bezgalīgi. Patīk ne tikai tas, kas ir dabas dots un padodas, bet viss, kur varu sevi attīstīt. Mūsdienās ir labi, ja vari sevi parādīt daudzveidībā, multifunkcionāli. Ja vari vienā dienā nodejot spāni Bazilu Donā Kihotā, bet nākamajā vakarā princi Gulbju ezerā, tad tu esi ļoti attīstīts dejotājs gan emocionāli, gan fiziski."
Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis uzsver, ka tas ir rets gadījums, ka tik jauns mākslinieks, sperot pirmos soļus teātrī, uzreiz spēj tikt galā ar tik nozīmīgām lomām kā, piemēram, titulloma (princis) baletā Riekstkodis, Zilais putns Apburtajā princesē un pas de deux baletā Gulbju ezers. "Pirmais, ko teātrī dejoju, bija pas de trois Gulbju ezerā – uzreiz otrā plāna loma. Tā bija vispār mana otrā izrāde, kuru nodejoju kā teātra baleta mākslinieks." 1. augustā jau aizsākusies viņa otrā sezona teātrī, top jauniestudējums – balets Dons Žuans. 29. augustā Cēsīs Kārlis piedalīsies laikmetīgā baleta viencēlienā Karmena, ko veido Latvijas Nacionālā baleta jaunā māksliniece un horeogrāfe Milana Komarova. "Viņa ir ļoti talantīga horeogrāfe, un viņas mākslinieciskā valoda ir ļoti sarežģīta. Ķermenim ir jābūt ļoti labā fiziskajā formā, lai varētu izpildīt to, ko viņa vēlas," dejotājs šo sadarbību gaida ar īpašu interesi.
Darbu teātrī viņš uzsāka, vēl būdams nepilngadīgs, – 17 gadu vecumā. Nācies ātrāk pabeigt vidusskolu, jo gadu jaunāks par pārējiem iestājies baletskolā. "Lai to iedzītu arī vispārējā izglītībā, 11. un 12. klasi pabeidzu vienā gadā. Skrēju – pusstundu pie 11. klases, pusstundu pie divpadsmitās. Tā noliku visus centralizētos eksāmenus." Uzreiz pēc vidusskolas beigšanas Kārlis iestājās Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļā, kur studēs jau otrajā kursā. "Laiku lieki nevajag tērēt. Jādara, kamēr ir spēks un iespējas," viņš prāto, sagraudams stereotipu par baletniekiem, kuri "domā ar kājām". Viņaprāt, "ja tev patīk dejošana, tas nenozīmē, ka būsi neizglītots. Viss atkarīgs no tā, ko dzīvē gribi darīt. Augstākā izglītība ir nepieciešama, jo kādreiz vēlāk gribētu būt pedagogs".
Jābrauc pēc trim dienām!
Kā iespējams tikt galā ar tik lielu mācību un darba slodzi, vienlaikus īsā laika periodā gūstot arī tik izcilus panākumus vairākos konkursos? "Braukt uz konkursu Seulā man piedāvāja uzreiz pēc uzvaras Baltijas baleta konkursā Rīgā. Nolika fakta priekšā: pēc trim dienām jābrauc! Kad tur ieguvu otro vietu, mani uzaicināja uz Šanhaju. Aizbraucu, tiku līdz pusfinālam, taču diemžēl bija neveiksmīga modernā baleta fragmenta izvēle – vajadzēja svaigāku, pēdējā laikā radītu horeogrāfiju. Žūrijā bija Andris Liepa. Viņš ieteica izmēģināt spēkus konkursā Maskavā. Šis ir viens no vislielākajiem konkursiem, konkurence ir milzīga. Žūrijā sēdēja 14 cilvēki, un neviens mani nepazina. Tā bija lieliska pieredze. Tas bija kā piedalīties olimpiskajās spēlēs!" atzīst Kārlis Cīrulis, kurš pēc nopietnas, četru mēnešu ilgas gatavošanās šajā konkursā izcīnīja trešo vietu jaunākajā vecuma grupā. Tiesa, dažu brīdi bijis ļoti grūti darbu teātrī un gatavošanos konkursam savienot ar mācībām. "Balets, ja to mīli, ir dzīvesveids – tavs darbs, hobijs un brīvais laiks. Taču arī pavāram ir ļoti radošs darbs."
Sākumā necentās
"Vīrietim konkursos ir daudz vieglāk pateikt atšķirību starp labo un slikto nekā meitenēm. Meitenes vairāk tendējas uz skaistām pozīcijām, bet vīriešiem ir akrobātiskie elementi – triki un lēcieni. Bīstami? Grūti? Nekas. Tas ir jautri. Ja visu laiku dari tikai to, kas ir droši, tad neko nevari sasniegt. Arī visu neiespējamo var izdarīt. Balets tik grūts ir tāpēc, ka mums atlētiskais jāsavieno ar aktiermākslu. Mēs neesam sporta vingrotāji, mums jāstrādā ar emocijām," šādas ir jaunā mākslinieka pieredzē izkristalizētās atziņas. Bet sākums bijis kā daudziem latviešiem – bērnu deju ansamblī. "Kādu laiciņu dejoju Zelta sietiņā pie Baibas Šteinas, piedalījos Dziesmu un deju svētkos. Vecmāmiņa teica, ka vajag pamēģināt kaut ko nopietnāku, un vecāki mani aizsūtīja uz baletskolu. Pirmos piecus gadus ne pārāk centos, man bija citas prioritātes – ārā ar draugiem paspārdīt bumbu. Nepavisam negribējās iet uz treniņstundām, kuras sākās pēc vispārizglītojošajām stundām un turpinājās līdz pat astoņiem vakarā." Vajadzējis lielu pacietību un ļoti akadēmisku disciplīnu. "Jābūt arī fantastiskam, talantīgam pedagogam: atnāk mazais ķipars, un tu pamēģini viņu ieinteresēt! Man iepatikās tikai vidusskolā: notika "klikšķis", un es sāku strādāt ar pilnu atdevi. Man ļoti paveicās vidusskolā ar pedagogu Marianu Butkēviču un Operā ar repetitoru Sergeju Neikšinu. Viņš mani sagatavoja gan Maskavai, gan visām lomām. Gada laikā man bija lielāks progress nekā visos astoņos baletskolas gados." Kārlis iebilst, dzirdot citus sakām, ka viņš tik daudz spēj, pateicoties dabas dotajam talantam. "Es tam nepiekrītu, jo esmu ieguldījis ļoti daudz darba un uzskatu, ka uz talantu vien paļauties nedrīkst."
"
Lai