Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Džajpuras kāzu nebūs. Intervija ar mākslas centra Zuzeum izstāžu vadītāju Ievu Zībārti

"Tik lielas Indijas mākslas izstādes šajā reģionā nav bijis," saka mākslas centra Zuzeum izstāžu vadītāja Ieva Zībārte.

Tā ir godīga, īsta, uzrunājoša un dzīva māksla, kas tevi iemet asociāciju un domu atvaros i bez hiperkonceptuālu "palagu" aprakstījumiem. Seju pret seju. Aci pret aci. Pieredzi pret pieredzi. Un nav jājūtas nezinošam, ka nepārzini tūkstošiem indiešu dievu. Vai jaunākās laikmetīgās mākslas tendences. Viss ir tevī pašā. Viss ir starp jums. Skaties cieši virsū, un nekas vairs nav tālu vai eksotiski. Ieelpo specifisko izstāžu zāles smaržu, kas rodas, telpas plašumam sajaucoties ar mākslas darbu patīkami kairinošajiem izgarojumiem, un skaties ilgi, alkatīgi, priecīgi, ar baudu, skumjām, smeldzi, sāpēm, apjukumu, dusmām un sašutumu, un mierinājumu – visu, ko mums dzīve piedāvā. Šis labas izstādes izprovocētais savādais miera un nemiera sajaukums atkal ir piedzīvojams.

Mākslas centrs Zuzeum ir vēris durvis ar jaunu izstādi – Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki. 57 grafikas, tēlniecības un glezniecības darbi no Zuzānu mākslas kolekcijas iepazīstina ar mākslas radīšanas apstākļu un disciplīnu daudzveidību Indijas mūsdienu mākslā. Ekspozīcijā iekļautas arī divas filmas, kuru kods būs arī uz ieejas biļetes, ja nu kāds vēlēsies filmas skatīties mājās.

Izstādes kurators, Londonā dzīvojošais mākslas, kultūras un globālo vēstures krustpunktu pētnieks Šahīns Merali, kurš izstādes veido visā pasaulē, ekspozīciju sadalījis četrās daļās: Ieloce, Aplis, Savērpums un Pagrieziens. "Indija pastāvējusi vienmēr – sen pirms hašiša, tēmturiem un pamfleta Hindutva. Tā vienlaikus pastāv kā civilizācija, britu vicekaraliste, valsts impērija, kolonija, neatkarīga republika, neparedzams režīms, cilšu anklāvs un lielvara. Pazīstama kā pasaules lielākā demokrātija, zemeslodes aptieka, visplašākais dzelzceļa tīkls un Bolivuda, Indija ir un paliek viena no nācijām ar vislielāko iedzīvotāju skaitu un vislielāko daudzveidību, kuras 28 štati un 8 savienības teritorijas var lepoties ar plaukstošu kultūras dzīvi," izstādes ievadvārdos raksta kurators Šahīns Merali, kurš skatītājiem izstādē ir piedāvājis "notēmētu objektīvu".

Kā viena no pandēmijas "blaknēm" – skaists cilvēciskas tuvības žests – tapusi Parīzē dzīvojošā mākslinieka Debeša Gosvami instalācija Pavasaris pie Zuzeum brīvdabas skulptūras dārzā. "Skices tika veidotas janvārī, kad vispār nebija skaidrs, vai un kā tas viss varēs notikt. Mūsu pašu Zuzeum darbinieki Debeša Gosvami vadībā, katru dienu sazvanoties WhatsApp, izgatavoja šo instalāciju. Tas bija ļoti labs, meditatīvs pandēmijas darbiņš, jo iegādātās ziedu virtenes tika pārvērtas. Katra lapiņa tika izārdīta un savērta no jauna, lai būtu tieši Indijai raksturīgais savērums. Instalācija tika izveidota ļoti uzmanīgā autora uzraudzībā," stāsta Zuzeum izstāžu vadītāja Ieva Zībārte, laipni atsaucoties KDi lūgumam kopīgi izstaigāt izstādi.

Kā bija veidot starptautisku izstādi pandēmijas laikā? Radošā grupa esot atradusies Rīgā, Cēsīs, Londonā, Mumbajā, Deli, Koči un citās Indijas pilsētās, Amsterdamā, Eindhovenā, Honkongā.

Sanāk vēl vairāk pilsētu. Pie izstādes aktīvi sākām strādāt pagājušā gada ziemā, kad visu aizvēra. Apstākļi bija ļoti sarežģīti, jo Zuzeum tika atklāts starp pirmajiem un otrajiem ierobežojumiem. Mēs faktiski nekad neesam strādājuši normālos apstākļos. Līdz ar to nav pieredzes, no kuras izdarīt secinājumus vai mācīties kļūdas vai – veiksmes, par ko priecāties. Ļoti neparasti apstākļi arī man, jo, rakstot vai veidojot izstādes, līdz šim saņēmu apmeklētāju novērtējumu. Tad, kad tas vairs nav iespējams, ir ļoti grūti izdarīt secinājumus, lai ietu tālāk. Nolēmām pieturēties pie iesāktās programmas, ka mēs reaģējam elastīgi. Kā privāta mākslas institūcija varam šo elastīgo reakciju atļauties. Varam veiklāk atteikties no plāna, kas nedarbojas, un izveidot citu.

Šī izstāde turpina iepazīstināt ar to Zuzānu kolekcijas daļu, kas ir mazāk pazīstama. Latvijas māksla ir diezgan labi zināma kaut vai tā iemesla dēļ, ka tā tiek ļoti aktīvi deponēta. Tagad, piemēram, Kumu ir vairākas Rozentāla gleznas no mūsu kolekcijas, arī Nacionālajā mākslas muzejā, kur drīzumā atvērs Rīgas grupas izstādi, ļoti daudzi modernistu darbi un tā tālāk. Šī mākslas daļa Latvijas sabiedrībai ir pazīstama un zināma. Mēs neesam piedzīvojuši arī t. s. tūrisma sezonu. Nezinām, kā tas ir. Kā, piemēram, tad, kad strādāju Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un katru dienu telpās skanēja visas iespējamās valodas. Tagad rēķinājāmies ar vietējo publiku, labākajā gadījumā – Baltijas burbuli un dažiem viesiem, kas tomēr atbrauc, par spīti ierobežojumiem, – dažādas žūrijas un ārvalstu kuratori.

Pamatā orientējamies uz vietējo publiku un rādām to, ko tā varbūt nav redzējusi. Māksla no Indijas Zuzānu kolekcijā arī man bija atklājums. Šajā gadījumā joprojām varu runāt kā vienkāršs apmeklētājs. Man arī šīs zināšanas par to, kas ir kolekcijā, bija ļoti mazas. Domāju, ka pamatā tā ir Latvijas māksla, bet nu jau desmit gadu Zuzānu kolekcijā diezgan bagātīgi ienāk māksla no visas pasaules, tai skaitā – māksla no Indijas. Lai šo mākslu saprastu un izveidotu stāstu par to, kā mākslinieki dzīvo un strādā mūsdienu Indijā, uzaicinājām kuratoru no Londonas Šahīnu Merali. Viņš nav bijis Latvijā. Ar mūsu mākslu iepazinās attālināti. Protams, būdams Indijas mākslas eksperts, daudzus māksliniekus viņš zināja, bet daudzi viņam, tāpat kā mums visiem pārējiem, bija jauni vārdi. Kopā attālināti strādājot, viņus iepazinām. Apkopojot datus, ģeogrāfija atklājās milzīga – angļu valodas redaktore, piemēram, mums ir Honkongā, paši mākslinieki, ar kuriem sarakstījos, gandrīz visos Indijas štatos. Daļa dizaineru ir Amsterdamā, daļa – Rīgā.

Kā jums izdevās starptautiski ietekmīgo kuratoru ieinteresēt? Tavuprāt, viņa atsaukšanās izrietēja pamatā no misijas apziņas popularizēt savu kultūru vai intereses par Latviju un Zuzeum kā tādu?

Šahīns Merali pats sevi sauc par globālu starpkultūru pētnieku. Es domāju, ka mēs kā liela, lai arī jauna, kultūras institūcija esam viņam interesanti. Izpētīju, ka Indijas mākslai veltītas izstādes šajā reģionā nav bijis. Katrā ziņā – ne tik lielas izstādes ar 30 māksliniekiem. Žanri atbilstoši kolekcijas raksturam ir tradicionāli – glezniecība, grafika un tēlniecība –, tomēr tas ir uzskatāms par vērienīgu projektu.

Kāds bija kuratora pirmais iespaids par Zuzānu kolekcijas indiešu mākslas vākumu? Kā viņš to novērtēja no sava skatpunkta?

Man prātā nāk mūsu pirmā attālinātā tikšanās krātuvē, kad nesu pie datora klāt mazākus mākslas darbus vai staigāju apkārt un mēģināju parādīt. Kurators piedzīvoja atklājēja un pētnieka dialogu – kad pirms tam ar kaut ko esi iepazinies caur datubāzi, attēlu un pēc tam ieraugi dabā, priekšstati pilnībā mainās. Pat ja ir doti izmēri. Es pati arī kādreiz nejūtu dimensijas un esmu iedomājusies, ka darbs ir lielāks vai mazāks. Tas ir atklāšanas prieks uzzināt kaut ko vairāk un ieraudzīt no jauna. Arī Šahīnam Merali pašam mainījās veids, kā viņš grupē darbus. Kaut kas aizgāja kaut kur citur vai kļuva vairāk vai mazāk nozīmīgs. Nezinu, vai normālos apstākļos veidotos tik aktīvi elektroniskie kontakti, bet mums paveicās, ka visi dzīvie mākslinieki, kas ir šajā izstādē, ir arī sociālajos tīklos, līdz ar to viņiem bija ļoti ērti sarunāties.

Man personīgi laikam lielākā patikšana bija redzēt un uzzināt, īpaši tagad, kad kovidkrīze Indijā ir tik ļoti samilzusi, kā viņi pavada savu ikdienu. Viņi, tieši tāpat kā mēs, dodas pastaigās pa kalniem vai cep kūkas, vai turpina strādāt savās darbnīcās. Lai gan – daudziem tas bija liegts. Mūsu māksliniecei Sakši Guptai, kura ir veidojusi lielo ziloni, ir nepieciešama liela darbnīca, jo viņa no būvniecības atkritumiem rada milzīgas skulptūras. Viņa vairs nevarēja strādāt savā darbnīcā, jo bija pārvietošanās ierobežojumi.

Sakši Guptai vajadzēja pārdomāt darbošanās veidus, lai varētu mājās radīt kaut ko maziņu. Instalējot darbus, mūsu restauratori pa taisno sazinājās ar mākslinieci, lai saliktu kopā 80 gabaliņu. Tieši tāpat WhatsApp kā mēs visi. Tā bija mūsu ikdiena. Līdzās kuratora veidotajam noteikti ir arī mans naratīvs – kā mēs te visu jutām un redzējām.

Izstādes nosaukums Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki jau pats skan kā mākslas darbs. Tā bija kuratora ideja?

Jā, man ļoti patīk! Šahīns Merali strādā entuziastiski, ātri, ar ļoti lielu enerģiju un savu personisko līderismu un harismu. Ļoti viegli ir aizrauties viņam līdzi. No manas puses bija jāieliek tikpat liela enerģija, lai izveidotu saprotamu stāstījumu vietējai auditorijai, tāpēc nemitīgi uzdevu jautājumus, teicu – nē, šis ir jāpaskaidro vairāk, jāuzraksta vēl kāda papildu atsauce.

Tur palīdzēja mana žurnālistes pieredze. Kurators izstādes stāstu veido kā kritisku skatu uz pastāvošo politiski ekonomisko situāciju Indijā, arī uz augošo Indijas nacionālismu. Tā ir liela problēma arī Eiropā, līdz ar to tēmas saskaras. Viņa stāsts četrās daļās ir par mākslas darbu radīšanas apstākļiem Indijā un veidiem, kā mākslinieki par to stāsta. Šeit, piemēram, mēs sēžam pie Probīra Guptas darba. Ļoti ekspresīvs kvadriptihs. Viņš jau 30 gadu dzīvo Deli, un viņa rokrakstu var salīdzināt ar antropologa darbu. Gupta dokumentē un vēro vietējo marginalizēto kopienu dzīvi.

Viena no šīm kopienām ir ārpus kastām stāvošie bandžari – nomadu cilts. Tiek uzskatīts, ka viņi varētu būt Eiropas romu priekšteči. Augšējā kvadriptiha daļā ir izmantota fotogrāfija, kurā viņš urbānos apstākļos ir novērojis bandžaru dzīves apstākļus. Apakšdaļā – gleznieciski ekspresīvā dusmu un emociju kompozīcijā – mākslinieks pauž savu attieksmi pret neaizsargātām kopienām.

Līdzīgas tēmas – vardarbība, feminisms – ir arī citu mākslinieku darbos. Tepat pretī ir Nalinas Malani darbs. Nebūtu labi nošķirt, tomēr gribas teikt, ka viņa kā sieviete, tāpat kā Zarina Hašmi, protestē ar citiem līdzekļiem, varbūt emocionālākiem, drīzāk uz pārdomām un iekšēju sarunu vērstiem. Nevis ar protesta un savu dusmu paušanu, un manifestiem, bet vairāk ar samierinošiem līdzekļiem – empātisku dialogu. Viņa ir pazīstama vairāk kā video un jauno mediju māksliniece, bet šajos divos grafikas darbos viņa izmanto piktogrammas un zīmju valodu, lai nodotu savu vēstījumu it kā neuzkrītošā, rotaļīgā veidā.

Indijā ļoti svarīga ir mediju ietekme, televīzija, tagad, protams, internets. Daudzi mākslinieki vai nu paši strādā filmu un video žanrā, attiecīgi tās ir paralēlas prakses, vai arī tiešā veidā atspoguļo savos darbos medijos, ziņu kanālos ieraudzīto. Lūk, T. V. Santoša darbs – viens no veidiem, kā, nerunājot kā žurnālistam, paust savu kritiku vai attieksmi. Gleznotājs šajā gadījumā pārnes savas emocijas uz audekla. Apmetnis un duncis – tā ir tēma par to, ka ne viss ir tā, kā izskatās. Apmetņa un dunča politika ir novērojama Indijas politiski ekonomiskajā pārvaldībā, arī tajā, kā mākslinieki par to runā, un, protams, izstādes scenogrāfijā. Izstādes arhitekte Evelīna Ozola, cieši sadarbojoties ar kuratoru, ir izveidojusi telpu.

Šahīns Merali ir arī batikas meistars, tāpēc Indijā ražotās tauvas ir iemērktas krāsā. Kā vienu no tipiskām Indijas krāsām arhitekte kopā ar kuratoru izvēlējās indigo. Tepat Cēsīs tauvas tika nobatikotas. Tauvas met uz grīdas spocīgas ēnas, lai pastiprinātu apmetņa un dunča efektu. Aplis ir vienīgā no izstādes četrām daļām, kas ir strikti nodalīta. Tas bija mūsu uzstādījums – neveidot slēgtas telpas, lai cilvēki varētu drošāk un labāk justies plašajās Zuzeum zālēs. Tā kā daudzi pie mums vēl nav bijuši, man gribējās parādīt arī oriģinālo korķa fabrikas mašīnzāles arhitektūru, neaizklātu ar konstrukcijām.

Man ir ļoti svarīgi, ka katrai kultūras vietai ir sava arhitektoniskā identitāte. Teātra mākslā runā par "melno kasti", kurā var darīt, ko grib, savukārt vizuālajā mākslā bieži vien tāds ir baltais kubs, kurā arī var darīt, ko grib. Bet, manuprāt, ar to mēs visas izstādes padarām vienādas. Globalizācija mākslā ir izteikta vēl joprojām, tā nemazinās, un to pastiprina vienādās baltās izstāžu zāles. 

Ja skatāmies fotogrāfijas, nevaram saprast, kur tas vispār ir – Ņujorkā, Varšavā vai Rīgā. Tāpēc izstāžu programmu šeit veidoju ļoti lielā harmonijā ar telpu, lai cilvēks, šeit ienākdams, zina, ka viņš atrodas tieši Zuzeum. Ja pēc apmeklējuma paliek arī kāda bilde, lai tur būtu nojaušama vēsturiskās ēkas oriģinālā substance.

Vai līdzās sociālkritiskajām tēmām Indijas mūsdienu mākslinieki kā avotu izmanto arī senās Indijas kultūru, mitoloģiju?

Jā. Pirmā man nāk prātā iespiedgrafika, jo tā ir salīdzinoši vecmodīga. Eiropā, visticamāk, tā būtu sietspiede, bet Indijā daudzi strādā tradicionālajās tehnikās, piemēram, kokgriezumā. Subrats Kumars Behera Indijai raksturīgajā lineārajā stāstījuma formā caur dejas performances elementiem, kas ir populāra lieta, paralēli izstāsta ekoloģiskās katastrofas stāstu, ieliekot iekšā dažādus aktuālus elementus saistībā ar ūdens vai gaisa piesārņojumu. Viņa darbā redzam sasaisti ar tradicionālo Indiju, kuru varbūt vairāk pazīstam no pasakām, tulkotiem darbiem, dzejas. Ir tradicionālās tehnikas un ļoti plūstošs, ietilpīgs stāstījums, piemēram, darbi uz papīra, kas mums kā kolekcijas glabātājiem un izstādītājiem ir īpaši sarežģīti, jo papīrs ir trausls un eksponējot tas katrreiz tiek mazliet sabojāts.

Pieturēšanos pie iespiedgrafikas droši vien ietekmē arī mākslas skolas. Bieži vien tie ir arī ekonomiskie apstākļi – jauniem māksliniekiem, kas tikko pabeiguši augstskolu, ne vienmēr ir iespējams brīvi iegādāties audeklus un eļļas, un citas krāsas, kas ir dārgas. Viņi sāk radīt mākslu uz papīra un tad vēlāk pāriet uz citām tehnikām vai arī paliek turpat, jo ir atraduši savu rokrakstu. Piemēram, Subrats Kumars Behera kādā intervijā ir teicis, ka viņš šos lineāros darbus rada tāpēc, ka viņam patīk lielformāti, bet viņa izvēlētā tehnika neļauj radīt lielformātu. Tāpēc viņš tos veido kā garus stāstiņus. Var nojaust arī populārās kultūras ietekmi, jo jaunie mākslinieki daudz vairāk strādā komiksu stilā.

Jau intervijas sākumā pieminēju Sakši Guptu, kura nevarēja iet uz savu darbnīcu. Šis ir viņas agrāk veidots darbs. Burvīga māksliniece, kas ļoti poētiskā veidā var parādīt sāpes, nelaimes, vardarbību un ciešanas. Šeit vienā darbā viņa sapludina floru un fonu. Te vienā pusē mēs redzam divus zilonīšus – vecāko ar raupjo ādu, un šis ir jaunāks, mazulis, ar smalkāku ādiņu. Otrā pusē – ķermeņi pārvēršas koka saknēs.

Sakši Gupta – un vēl vairāki mākslinieki izstādē – ir viena no tām, kura izmanto dažādus pārpalikumus. Tas ir Indijas kultūrā raksturīgs elements, ko nosaka nevis jaunā mode un cenšanās pēc atkritumu neradīšanas, bet tīri sociāli ekonomiskie apstākļi, ka nekas netiek izmests, bet nodots kādam citam. Šajā darbā māksliniece ir izmantojusi metāllūžņus, bet viņa izmanto arī būvniecības atkritumus, strādājot ar dažādiem betona klučiem utt.

Vai laikmetīgie mākslinieki izmanto arī amatniecību? Lasīju par kādas indiešu mākslinieces izstādi, kurā viņa izmantojusi, piemēram, augu krāsas.

Amatniecību var just spējā ilgstoši nodoties mākslas procesam, piemēram, zīmēt. Māksliniece Parvati Najāra – viņa ir arī dzejniece un žurnāliste. Daudzi Indijas mākslinieki ir dzejnieki un žurnālisti. Najāra savus mākslas darbus rada ar zīmuli, strādājot vai nu uz papīra, vai koka klucīšiem. Ļoti, ļoti filigrāni. Līdzīgi kā citi pieminētie mākslinieki, viņa dokumentē savu apkārtni. Tad, kad darbus sāk likt pie sienas, stāsts un sajūtas ļoti mainās. Pat ja tie visi ir redzēti krātuvē. Izliekot lielajā zālē, tas, ko uzreiz pamanīju un ko nebiju nepamanījusi, skatoties izdrukās un krātuvē, – ka tikpat kā nav cilvēka ķermeņa. Ir tikai divi portreti. Redzam tukšu kafejnīcu, kurā nav neviena cilvēka. Tur arī ir apmetņa un dunča sajūta. Tu nezini, vai tur kāds tevi novēro.

Interesanti, pilnīgi pretēji, iespējams, pirmajai stereotipiskajai asociācijai par Indiju kā milzīgu cilvēku skudru pūzni.

Jā. Tiem, kas sagaida Džajpuras kāzas, šeit noteikti būs liels pārsteigums. Pilnīgi noteikti (smejas). Šeit – tukša gulta. Tas ir elements, kas ir daudzos darbos. Re, vēl viena gulta – čarpojs – tradicionālā tahtiņa. Varbūt tā nav, bet es to skaidroju tā, ka ķermenis un daudzas ar to saistītās tēmas Indijā joprojām ir tabu. Ķermenis joprojām tiek aizklāts. Tāpēc ķermenis varbūt joprojām nav tik daudz redzams Indijas mākslinieku darbos. Viņi ļoti gudri, atkal apmetņa un dunča garā, parāda ķermeņa klātbūtni caur telpu. Varam iztēloties – vai cilvēks tūlīt atgriezīsies paņemt savu pulksteni, vai gultā ir bijis viens vai divi, – mēs to nezinām. To zina tikai mākslinieks.

Vai iznāca savu versiju pārrunāt ar kuratoru?

Šo ne. Tas, ko es stāstu, ir tas, ko šeit esmu ieraudzījusi. Kurators to visu redz citādi. Tā, kā viņš ir aprakstījis.

Šis ir mākslinieks Bāla R. Viņš strādā tradicionālajā oforta tehnikā uz metāla plates, radot mākslas darbu, kuru pēc tam izmanto lielākās asamblāžās, atkal izmantojot atrastus priekšmetus – datora, dažādu mūzikas iekārtu sastāvdaļas, diegu spolītes un cigarešu kārbiņas, un citas lietas. Viņa mājaslapā ir publicēts pilns saraksts, vairāk nekā simt dažādu priekšmetu. Šādā veidā mākslinieks attēlo arī tempļu plānus un citas vēsturiski nozīmīgas būves, tādā veidā piefiksējot arī Indijas kultūras mantojumu.

Kuras paaudzes mākslinieki pārstāv?

Visdažādākās. Ir vecākie mākslinieki, kurus var uzskatīt par skolotājiem visiem pārējiem, un tad – vidējās un jaunās paaudzes mākslinieki. Jaunākais mākslinieks ir dzimis 1991. gadā. Viņi visi ir aktīvi mākslinieki, aktīvi arī globālajā komunikācijas telpā. Tāpēc pie darbu aprakstiem pielikām arī norādes, kā viņus var atrast instagramā. Katrs var uzrakstīt sveicienu vai kaut ko pateikt māksliniekam, vai vēl svarīgāk – paskatīties, ko mākslinieks šobrīd vēl dara. Izstādes darbi ir tapuši dažādos laikos.

Man ir svarīgi pieminēt Krišnas Murari darbu ar nosaukumu Skābeklis. Darbs ir radīts pirms desmit gadiem – 2011. gadā. Kurators to raksturo kā mūsu aizraušanos ar citu darbu vērošanu, jo, protams, ir patīkami noskatīties, kā kāds kaut ko nes, rok bedri vai pļauj sienu. Bet tagad, Indijas kovidkrīzes laikā, kad redzējām, ka Indijā pietrūkst skābekļa balonu un visa pasaule steidzas palīgā, ir radusies pilnīgi cita jēga. Katrreiz, kad es to stāstu, man uzmetas zosāda. Tas tiešām ir atmiņā paliekošs darbs. Ļoti smalkā tehnikā veidots un nostrādāts tēlniecības darbs. Vienlaikus gan prieks, gan skumjas, cik relevanta ir māksla. Jebkurā laikā var atrast mākslas darbu, ar kuru veidot sasauci un iekšējās sarunas par to, kas notiek pasaulē.

Kas tevi vēl pārsteidza vai uzrunāja šajos māksliniekos?

Bija ļoti patīkami atklāt, ka mākslinieki Indijā domā ļoti plaši. Tas plašums var būt gan matemātisks un analītisks, gan poētisks. Man kā cilvēkam, kurš ir studējis arhitektūru, bija prieks atklāt, ka daudziem māksliniekiem arhitektūra ir bijusi svarīga dzīves daļa – viņi par to ir runājuši savos darbos vai pat mācījušies. Piemēram, šeit Zarina Hašmi, kura ir kā viņu visu ciltsmāte, viņa pagājušogad nomira. Viņa ir viena no pazīstamākajām mūsu kolekcijas māksliniecēm, kuras darbi atrodas gan MoMA, gan Teita galerijā, gan daudzās citās respektablās kolekcijās. Viņa ir studējusi matemātiku. Mākslu – ne vienu dienu. Tikai vēlāk pašmācības ceļā studējusi tradicionālās iespiedtehnikas, paliekot pie kokgriezuma kā sava līdzekļa. Šajā izstādē ir Hašmi darbi, kuros redzama Deli no putna lidojuma. Ļoti laikmetīgi tādā ziņā, ka tagad ar dronu šādas fotogrāfijas ir iespējams uzņemt ļoti augstā kvalitātē. Tās palīdz ne tikai paskatīties uz pasauli no putna lidojuma, bet arī atklāt noziegumus. Tās tiek izmantotas visdažādākajos veidos – līdz tam, ka tikko ziņās pamanīju rakstu, ka dronu attēli tiek arī viltoti, lai parādītu neeksistējošas rūpnīcas vai tieši otrādi – parādītu, kur kaut kas ir uzbūvēts. Šajā kontekstā Zarinas darbi ir ļoti laikmetīgi.

Lasīju intervijās, ka viņas izstādēs cilvēki bieži raudot, jo viņa ar šiem it kā vienkāršajiem zīmējumiem, kuros parāda pilsētas plānus, kādreiz savas mājas plānu, dziļi uzrunā. Māksliniece glezno pēc atmiņām. Tā kā Zarina ir dzimusi vēl nesadalītajā Indijā, kas vēlāk tika pārveidota par mūsdienu Indiju un Pakistānu, kā bērns viņa bija spiesta piedzīvot pārcelšanos, jo mainījās robežas. Vēlāk, kļūstot par diplomāti, viņa arī daudzkārt mainīja dzīvesvietu, un mākslā atspoguļojas šīs atmiņas. Absolūti katram cilvēkam – Ņujorkā vai Rīgā – ir atmiņas par kaut kādu pārbraukšanu, pārvietošanos. Vecākā paaudze mūsu reģionā ir piedzīvojusi arī piespiedu pārvietošanu. Tāpēc, nākot uz šo izstādi, nav jābaidās no eksotikas, vārdā Indija, jo tēmas, par kurām runā mākslinieki, ir tieši tādas pašas, par kurām runājam mēs. Bieži vien arī līdzekļi, kā tas tiek parādīts, ir līdzīgi. Jo vairāk uz izstādi skatos, jo pasaule man liekas mazāka.

Izstāde Apmetnis un duncis. Indijas izdomātie laiki mākslas centrā Zuzeum būs skatāma līdz 21. novembrim.

Sīkāka informācija par apmeklējuma nosacījumiem un izstādi: www.zuzeum.com

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja