Jaunu cilvēku intīmās atzīšanās – vai vismaz vārdi, ar kādiem tās tiek izteiktas, – parasti ir plaģiāts, ko noplicina nepārprotami noklusējumi, – savā ne pārāk biezajā 1925. gadā izdotajā romānā Lieliskais Getsbijs raksta Frānsiss Skots Ficdžeralds. Labs brīdinājums visiem, ieskaitot dramatizējuma autorus, režisorus un aktierus. Vēl jo vairāk tāpēc, ka žanra apzīmējums ir melodrāma. Dž. Dž. Džilindžers, visu sezonu dāsni vicinājis ironijas rapieri, tagad skatītājus mēģina nosmacēt pašu asarās. Taču neizdodas.
Mītu spridzinātājs
Iestudēt Ficdžeralda darbu aptuveni gadu pēc Latvijas kinoteātros veiksmīgi demonstrētās Beza Lurmena filmas ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā ir drosmīgi. Liepājas teātris, izvēlēdamies Hristo Boičeva lugu pēc šī romāna motīviem, palicis pie senākās nosaukuma tulkojuma versijas – Lielais Getsbijs.
Boičevs, komentēdams savu darbu, ne bez zināma lepnuma uzsver, ka ir pārvarējis skatuvei šķietami nepiemērotā romāna problēmu, liekot visām ainām noritēt Nika Keraveja mājas verandā, kuras priekšā it kā atrodas Getsbija māja. Tādējādi atspulga veidā izrādē ienāk arī slavenās Getsbija balles, bez kurām darbs zaudētu jēgu. Uz Keraveja verandu pārcelti notikumi, kas romānā risinās gan pie Bjūkeneniem, gan Ņujorkā, gan braucot Getsbija auto. Pārbīdīta arī dažu notikumu secība. Ja atrastos kāds skrupulozs pētnieks, viņam būtu daudz vielas izpētei, ko no romāna izmantojis un ko mainījis Boičevs, kā arī – kādās niansēs atšķiras Amandas Aizpurietes romāna tulkojums no Ilmāra Šlāpina lugas tulkojuma (personu vārdos un uzvārdos ir nenozīmīgas atšķirības). Te mūsu priekšā ir izrāde, kuru iestudējis lielais mītu spridzinātājs Dž. Dž. Džilindžers. No galaprodukta nerodas secinājums, ka režisoram pašam bijis interesanti, kaut gan varoņus atveido vērā ņemami aktieri.
Apjucis tauriņš starp divām spuldzēm
Hristo Boičevs ir pieļāvis, ka iestudējumā darbību varētu pārcelt no XX gadsimta 20. gadiem uz laiku pēc Otrā pasaules kara. Spriežot pēc tā, ka scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša iekārtotajā Keraveja mājoklī izmantoti gleznotāja Pīta Mondriana darbi, kas radīti 30. gados un 40. gadu pirmajā pusē, režisors labprāt pieķēries autora pasviestajai idejai. Taču šī laika pārbīde būtiski maina vienīgi Getsbija nelegālo ienākumu avotu – diez vai tā vairs ir alkohola kontrabanda, jo sausais likums ASV tika atcelts 1933. gadā. Spilgtā, bet ne greznā vide Keraveja mājā atstāj vietu fantāzijai, kāds tad īsti ir Getsbija nams tur, blakus, uz kuru visi varoņi raugās ar aizturētu elpu un no kura puses nevērīgi saburzītā sniegbaltā lina uzvalkā parādās Edgara Pujāta Getsbijs. Protams, visas darbības koncentrēšana vienā telpā ir liels atvieglojums teātrim, kas izlīdzas ar vienu dekorāciju, bet režisoram tomēr ir papildu uzdevums attaisnot, kāpēc visi nozīmīgākie notikumi koncentrējas tieši šeit.
Formāli visi galvenie notikumi no Ficdžeralda darba uz skatuvi ir pārceļojuši. Arī teksts, ja salīdzinām ar romānu, ir diezgan lielā mērā saglabāts no oriģināla. Tomēr tas, kas romānā apaudzēts ar stāstnieka Keraveja precīzajiem vērojumiem un attieksmi, izrādē gluži neizbēgami parādās "tīrā veidā". Ir ballītes, kurās atklājas bagātnieku un viņu draudzenīšu trulums. Pēc tam parādās dekoratīvais Getsbijs – baltā tērpts sapņu vīrietis, kurš turklāt visu savā dzīvē dara tikai zaudētās jaunības mīlestības Deizijas dēļ.
Skaistā Deizija – Anete Berķe – virpuļo starp Getsbiju un savu vīru Tomu (Kaspars Gods) kā apjucis tauriņš starp divām spuldzēm. Taču režisors, šķiet, pat mērķtiecīgi iestudējis izrādi tā, lai šis mīlas trijstūris un, piemēram, vitāli svarīgā izskaidrošanās aina izskatītos tik banāli, cik vien iespējams.
Attiecību nav un nevar būt
Edgars Pujāts runā drebošā balsī, Anete Berķe skaisti mulst un nedaudz cieš, Kaspars Gods dusmīgi rauc pieri. Visi trīs dara to, ko viņiem liek, taču patiesu attiecību uz skatuves nav un šādā uzstādījumā arī nevar būt. Banalitātes piegarša ir arī koncertnumuriem līdzīgajiem uznācieniem, ar kuriem Egona Dombrovska mazliet kautrīgā intelektuāļa Keraveja dzīvē ielaužas kārtējā elegantos Ilzes Vītoliņas tērpos sapucētā uzdzīvotāju kompānija. Dārd mūzika, meitenes demonstrē kājas; jau kuro reizi pēc kārtas vairākām talantīgām aktrisēm rādīt ķermeņa kārdinošās formas un runāt koķetā balsī ir vienīgais uzdevums. Plūst alkohols.
Režisors ir pastiprinājis Toma pretrunustarp vārdiem un darbiem – saglabājot izteikti rasistiskos tekstus, Toma mīļākā Mērtla (Laura Jeruma) padarīta par mulati un ieģērbta ārkārtīgi spilgtā kleitā. Mērtlas vīrs – Kaspara Kārkliņa Vilsons – ir nelaimīgs muļķis, jo nav bagātnieks, bet tikai automehāniķis. Pseidointelektuāļu Makiju pāris čivina kā divi papagaiļi, turklāt Edgara Ozoliņa Česters ir nepārprotams gejs. Signes Ruicēnas Džordana Beikere ir salta aprēķinātāja, kura nūģīgā Keraveja gultā metas pēc tam, kad viņam uzmanību pievērsis Getsbijs. Ir vēl dažas seksīgas dāmītes. Īsā epizodē parādās gangsteris Volfšeims, kuru Leons Leščinskis cenšas nospēlēt ar pašironiju, kas būtu ļoti vēlama arī dažiem citiem varoņiem.
Tomēr efektīgāko dūrienu paša radītās izrādes sirdī Džilindžers pataupa beigām, kad aiz skatuves nošautais Getsbijs ar asiņainu plankumu uz krūtīm ierodas, lai iedzertu pēdējo mēriņu. Keravejs, kurš piepeši nobriest par rakstnieku, pagriež pret sevi mazo flīģelīti, kas nav mūzikas instruments, bet bārs, un – sāk spēlēt. Skan ieraksts, uz skatuves uzvirpuļo nelaimīgais mīlas pāris. Nevar, nu nevar būt, ka režisors, būdams pie pilna saprāta, šādu ainu domā nopietni, taču, ja nedomā, – tad uzskata zālē sēdošo Liepājas teātra publiku par cilvēkiem ar katastrofāli sliktu gaumi.
Uz skatuves gan ir viens tēls, kas atšķirībā no aktieriem spēj būt patiess visu laiku. Tā ir mīkstā rotaļlieta – panda. Šī melnbaltā dzīvnieka nemainīgi melanholiskā seja brīžiem šķiet gudrāka par visiem tiem ļaudīm, kurus redzam uz skatuves.
Lielais Getsbijs **
Režisors Dž. Dž. Džilindžers
Nākamā izrāde Liepājas teātrī 14.VI