Vārda brīvība un pravietis Muhameds

Šā gada septembrī, kad Parīzē sākās tiesas prāva pret četrpadsmit 2015. gada 7. janvāra uzbrukuma Charlie Hebdo redakcijai dalībnieku atbalstītājiem, acīmredzami sāka atkārtoties arī vēsture. Charlie Hebdo nolēma šo notikumu atzīmēt, vēlreiz publicējot šīs karikatūras. Tas atkal noveda pie islāmistu uzbrukumiem cilvēkiem, turklāt ne tikai saistītiem ar karikatūrām, bet arī vienkārši garāmgājējiem. Par jaunu un biedējošu teroristisko uzbrukumu simbolu ir kļuvusi galvu nogriešana upuriem.

Vispirms 18 gadu vecs imigrants no Čečenijas Abdullāhs Anzorovs uzbruka vēstures skolotājam Samuelam Patī, kurš diskusijās par vārda brīvību saviem audzēkņiem bija demonstrējis pravieša Muhameda karikatūras. Pēc Patī nogalināšanas uzbrucējs nogrieza viņam galvu. Dažas dienas vēlāk sekoja tikko no Tunisijas Francijā ieceļojuša islāmistu radikāļa uzbrukums katoļu baznīcai Nicā, kurā tika nogalināti trīs cilvēki, tostarp vienam no viņiem uzbrucējs mēģināja nogriezt galvu. Līdzīgu motīvu dēļ notikuši vēl vairāki uzbrukumi, pagaidām gan bez cilvēku upuriem, un virkne pazīmju liecina, ka islāmistu aktivitātes pārsviežas arī uz citām Eiropas valstīm.

Papildu spriedzi ir radījusi arī Charlie Hebdo vēršanās personiski pret Turcijas prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu un Francijas prezidenta Emanuela Makrona nepārprotamais atbalsts izdevumam un vārda brīvībai Charlie Hebdo izpratnē. Eiropas valstis vienprātīgi atbalsta Franciju, kamēr musulmaņu pasaulē notiek sašutuma pilnas demonstrācijas. Kāda ir šo notikumu priekšvēsture, un vai ir iespējama kāda visiem pieņemama izeja no šobrīd pastāvošā strupceļa?

Jau No Voltēra laikiem

Interesanti, ka pirmais publiskas pravieša Muhameda kritizēšanas gadījums Francijā tika piedzīvots jau pirms 1789. gada Lielās franču revolūcijas – Voltēra traģēdijā Fanātisms un pravietis Muhameds (Le Fanatisme Ou Mahomet Le Prophète), kas piedzīvoja pirmizrādi 1741. gadā. Lugas ietvaros apgaismības laikmeta klasiķis dēvēja islāma pamatlicēju par tirānu, meli un krāpnieku, un necik labākās domās par šo reliģiju nebija arī vairāki citi Voltēra laikabiedri. Tiesa, ar islāmu visam iepriekš minētajam bija maz saistības, jo tas tika izmantots kā aizsegs kristietības, galvenokārt katoļu baznīcas, kritizēšanai.

Pēc Lielās franču revolūcijas šī tēma pilnībā zaudēja aktualitāti, turklāt uz veseliem divarpus gadsimtiem. Rietumvalstīs, ne tikai Francijā, bija svarīgāki jautājumi, kurus risināt, un ienaidnieki, ar kuriem cīnīties. Jautājumu par islāma fanātismu dienaskārtībā atkal iznesa Indijas izcelsmes britu rakstnieka Salmana Rušdi (tagad jau sers Ahmeds Salmans Rušdi) romāns Sātaniskās vārsmas/The Satanic Verses, kas iznāca 1988. gadā. Pēc tā publicēšanas šiītu Irānas toreizējais garīgais līderis ājatolla Rūhollāhs Homeinī izdeva fatvu (reliģiskais dekrēts), kurā nodēvēja romānu par zaimojošu un aicināja nogalināt Rušdi. Minētā fatva, jāpiebilst, ir spēkā joprojām, bet zaimotāja nogalinātājam tiek solīta atlīdzība ap četriem miljoniem ASV dolāru apmērā. (Atlīdzība sastāv no dažādu Irānas reliģisko, sabiedrisko u. c. aktīvistu apsolītajām naudas balvām, piemēram, ziņu aģentūra Fars šim mērķim ir atvēlējusi 30 tūkstošus dolāru.) Vienlaikus gan tiek uzskatīts, ka fatvas izsludināšanai bija galvenokārt politiski iemesli (Irānas ārkārtīgi saspīlētās attiecības ar rietumvalstīm), bet Rušdi ar savu romānu, kura "zaimojošais saturs" ir krietni diskutabls apgalvojums, vienkārši gadījās ne tajā laikā un ne tajā vietā. Vai arī īstajā laikā un īstajā vietā, raugoties no Teherānas skatpunkta.

Taču tā bija tikai prelūdija. Par faktisko lūzuma punktu kļuva 2001. gada 11. septembra terorakti ASV. Pēc tiem rietumvalstis, bet galvenokārt Eiropa, sev par pārsteigumu atklāja, ka tajās dzīvo lielas musulmaņu kopienas, kurām Rietumu liberālās vērtības ir pilnīgi svešas un nepieņemamas un kuru locekļi arī vairākas paaudzes pēc ierašanās Eiropā turpina dzīvot atbilstoši savām, nevis jauno mītnes zemju paražām. Īpaši sāpīgs šis fakts izrādījās liberāli noskaņotajai Rietumu sabiedrības daļai, kurā dominēja (un joprojām dominē) pārliecība par Rietumu liberālās vērtību sistēmas universalitāti. Nekavējoties atradās arī gana daudz radošu personību, kuras ķērās pie tradicionālā islāma paražu "atmaskošanas" un musulmaņu pāraudzināšanas, visticamāk, vienkārši nesaprotot, ka šādi centieni izraisīs izteikti radikālu pretdarbību.

Galvenā problēma šajā gadījumā bija un paliek tāda, ka attieksme pret Allāhu un Muhamedu kā viņa pravieti musulmaņu vidū radikāli atšķiras no Rietumos vērojamās attieksmes pret kristīgo baznīcu, Dievu un citām ar reliģiju saistītām lietām. Pat mērenu un lielā mērā laicīgu islāma novirzienu sekotāju vidū absolūti nepieņemama ir virkne lietu, kas Rietumos tiek uzskatītas par pašsaprotamām, tostarp pravieša attēlošana, viņa mācības apšaubīšana, necieņas izrādīšana pret jebko, kas saistīts ar pravieti, utt. Principā islāms liedz attēlot pat dzīvniekus, tas var tikt uzskatīts par cilvēka mēģinājumu pielīdzināt sevi Allāham. Vairākums šo liegumu ir fiksēti musulmaņu svētajos rakstos, bet to ievērošana islāma pasaulē ir gandrīz vispārēja.