Būtu mums tik laba oža kā lāčiem, mēs droši vien šovasar ziemeļaustrenī varētu saost, kā Valkas pusē un dažas citās vietās īstenībā pārvēršas anekdote "Iegāju mežā pačurāt, ieraudzīju lāci, pie viena arī pakakāju". Ziņas par mežā, laukā vai pat piemājas dārzā redzētiem meža valdniekiem, pateicoties mūsdienu filmēšanas iespējām, nāca tik bieži, ka radīja priekšstatu: uz Ziemeļvidzemi sēnēs un ogās labāk nebraukt, tur aiz katra krūma tup pa lācim. Visvairāk par šāda priekšstata radīšanu jāpateicas (ja atskaitām tos preses orgānus, kuri simpatizē mednieku šaut kārākajai daļai un tāpēc uzkurina paniku) divu jaunu lāču sirojumiem Valkas novadā – šie jaunuļi, neko daudz nebaidīdamies no cilvēkiem, regulāri apmeklē dažas mājas, un viņu uzvedība liek domāt, ka šie dzīvnieki ir kādu laiku auguši pie cilvēkiem un tad palaisti savvaļā. Svarīgi būtu saprast, ka viņu uzvedība nav tipiska "normālam" lācim, kurš ar sēņotāju mežā nekonkurēs un viņu nebaidīs, ja vien sēņotājs nebūs tāds dabasbērns, kas spēj pa mežu pārvietoties bez skaņas un smaržas. Ja tas netiks saprasts, tad šādu neriktīgu lāču uzvedība var negatīvi ietekmēt visu lāča populācijas atjaunošanas lietu Latvijā, kura ir diezgan trausla padarīšana, ņemot vērā lāča ķepas sitiena spēku, kuru izturēt pat Mairim Briedim nebūtu izredžu. Pats esmu dzirdējis dažu labu ar medībām saistītu cilvēku izsakāmies, ka lācim Latvijas mežos nav vietas.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 8. - 14. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!