Pirmā pēcpandēmijas vasara izrādījusies lielās izklīšanas laiks. Ne tikai aktieriem un mūziķiem, kuriem nesezona ir atvaļinājuma laiks, bet arī māksliniekiem, kuriem atvaļinājuma nekad nav vai arī, strādājot maizes darbā, tas ir īstais brīdis, kad saspringt radošām iecerēm. Izklīšana ir vērojama izstāžu ģeogrāfijā, kas aptver visu Latvijas teritoriju, nupat jau liekas: jo tālāk no Rīgas, jo trendīgāk! No vienas puses – Rīgā kārtīgu izstāžu telpu dzīvajiem māksliniekiem gandrīz nav un, izskatās, tik drīz nebūs, tāpēc neatliek nekas cits kā doties uz perifēriju. Ar tūristiem kā varbūtēju auditoriju mākslas institūcijas, šķiet, nerēķinās it nemaz, un pareizi – kurp lai mēs viņus aicinātu? Uz tām pāris laikmetīgās mākslas galerijām istabas lielumā, kas parasti cauru dienu ir slēgtas un pieejamas, tikai zvanot telpas turētājam?
Īsta latvju māksla vienmēr ir orientējusies uz vietējo auditoriju, kas vasarā ir iekšzemes tūrisma dzinējspēks, – likumsakarīgi, ka arī izstādes cenšas izķert rīdziniekus tur, uz kurieni viņi ir devušies atpūsties. Tomēr arī reģionālajos kultūras centros un atjaunotajos tautas namos telpu mākslai lāga nav, labi, ja kāds foajē ar kartona starpsienām, kur izkārt glezniņas, tāpēc mākslu visbiežāk atradīsiet, kur jau kopš Pedvāles ziedu laikiem ierasts, – krūmos, graustos, starp krogu un baznīcu. Kas mani mulsina šajā tēvzemes apgūšanas kultūrā, ir mākslai ierādītā piedevas loma – papildus peldei ezerā, pārgājienam pa brikšņiem, vīna glāzei piknikā vai kārtīgai iekošanai stilīgā restorānā. Pamanījāt kādu ķiņķēziņu pa ceļam – labi, ieklīdāt muižā vecas krāsnis paskatīties – arī labi, ja kaut kaut kas laikmetīgs blakus rēgojas, bet, ja ne, – tūrisma ceļveži sauc tālāk, uz vietējā alus degustāciju, zoodārzu lauku sētā, pirti viesu namā, meditāciju, retrītu...
Saprotu, ka aicināt mākslu atpakaļ uz pilsētu, uz balto kubu ir tik nesavlaicīgi, cik vien var būt, pilnīgs "oldskūl", bet es tiešām ilgojos pēc tiem laikiem, kad mākslas darbi paģērēs un saņems nedalītu skatītāja uzmanību un sasprindzinātu domu darbu. Par to, ka tādi pienāks, man liek šaubīties mākslas kritikas savādās mutācijas – tā ir izklīdusi sociālo tīklu ierakstos un turas virtuālo draugu loka robežās. Arī šeit ir vērojams autonomijas zudums: skaidrs, ka pat profesionāļa vērtējums vairs nav "skats no malas" – jo kā gan jūs varētu tikt pāri sava informatīvā burbuļa malām? –, bet kompliments, pateicība māksliniekam, attiecību uzturēšanas un tīklošanās rīks. No vienas puses, mākslinieks, lai ko darītu, vienmēr saņems jūsmīgas atsauksmes no cienītājiem – kuram gan tas nav patīkami? No otras – būsiet muļķis, ja šīm atsauksmēm uzticēsieties. Gan kā mākslinieks, gan kā skatītājs. Sociālo tīklu laipnību apmaiņa vismazāk ir domāta varbūtējā skatītāja informēšanai, sagatavošanai mākslas uztverei, diskusijai, drīzāk gan – sava pulciņa, statusa, tēla stiprināšanai. Jo par komplimentiem, pat caur un caur liekulīgiem, jūs garantēti saņemsiet pretī: "Paldies, mīļo skatītāj, par jūsu acu gaišumu un prāta viedumu!"