Briedu sarkastiskam pamfletam par kultūras ziņu izmantošanu slikto ziņu notušēšanai vai neitralizēšanai (vasarā daudziem derētu atvēsināt galvu un izlasīt Arnolda Klotiņa pētījumu par mūzikas izmantošanu okupācijas režīmā, lai nenāktu prātā prasīt no kultūras parādes pozitīvismu), bet tad pāri Rīgai līdz ar liepziedu smaržu sāka velties XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, un es izdzēsu savas indīgās sagataves labo ziņu paraugpārraidei.
Šī nedēļa jau nu nebūs īstais laiks parodijai vai ironijai. Šis patiešām ir labo ziņu laiks. Laiks, kad kultūras žurnālisti staigā iedvesmoti un teju ar sprakšķošām antenām uz galvas. Bet labāk jau par Imantu Ziedoni nepateiksi. Būt kopkorī nozīmē atrasties "enerģijas ķīselī". Piedaloties vai līdzdzīvojot, vienalga.
Mans svētku saviļņojums sākās Garīgās mūzikas koncertā Pēterbaznīcā, par kuru kolēģe Inese Lūsiņa Dienā (07.07.2015.) jau uzrakstījusi precīzu recenziju. Tomēr nebūs par daudz cildināt šo koncertu. Es, kas bērnībā zubrīju 15 brālīgās republikas, skatoties uz tautastērpos ieģērbtām "māsām", kuras raibā virtenē saķērušās apkārt zemeslodei, un ar māsu viena otrai pirms gulētiešanas atprasot katras republikas galvaspilsētu, uzzinājusi šī koncerta ideju (pa dziesmai no visu Latvijā dzīvojošo tautu mūzikas), diez vai noticētu, ka iznākums iespējams tik dzīvs un radošs. Bez konjunktūras vai jebkāda cita tīšuma. Bet tā bija. Tas ir izdevies. Varbūt tāpēc, ka šis koncerts pirmām kārtām nebija stāsts par "tautu draudzību", bet par brīviem bērniem, kuri muzicē sev, citiem un Dievam par prieku. Kopkorī nebija atšķirams, kuri ir kuras tautības bērni. Šur tur tik atskanēja pa dīvainākam akcentam. Tie bija bērni – mūziķi, radošas būtnes, kas piedzīvoja kopīgas radīšanas laimi. Sēdēju vietā, kur pa skatienam visu koncertu atradās kāda puikas akordeonista pakausis. Varēja redzēt, cik puika ir aizgrābts piedzīvot, kā viņa radītā akordeona skaņa, apgūta mācību klasē un garlaicīgās gammās mājās, salejas ar kopīgo mūziku. Uz beigu dziesmu Gaišā Latvija šis puika mana skatiena satuvinājumā sēdēja gandrīz līdzās Raimondam Paulam. Kaut kas viņos abos bija ļoti līdzīgs. Laikam šī mākslinieka kaislība, pilnīgais atdevīgums, iekšēji uzvilktā atspere.
Es, kas esmu dziedājusi Deņ pobedi pusaizmigušiem veterāniem, kā dumjš mērkaķēns stāvējusi goda sardzē pie skolas durvīm tautastērpā un laimē drebējusi, ja kāds ārzemju viesis pasvieda kādu suvenīru – košļeni vai pildspalvu – (nevainoju režīmu, acīmredzot pašā nebija ne mazākā disidentisma gēna), esmu dziļi aizkustināta redzēt šodienas gaišos bērnus. Viņi nav nekādi mīļumi, glītumiņi, kuri iztipina pasniegt puķes vienai vai otrai augstu stāvošai personai, bet mākslinieki (šoreiz par izņēmumiem nerunāsim). Ir milzīgs, īstenībā neaprakstāms prieks par šodienas bērniem. Nesačakarētajiem bērniem. Gaišajiem bērniem, kuru radīšanas spēks nāk no kāda ļoti tīra avota, pa tiešo, nelaužoties cauri duļķēm un kropļojumiem.
Ko es ar šo visu gribēju teikt? Zīmi "Uzmanību – bērni!" šonedēļ (un ne tikai) izlasīsim citādi – uzmanību bērniem! Mēs varētu mēģināt viņus vairāk lolot. Vismaz, vedot uz Dziesmu un deju svētkiem, nesūtīsim pretī tos vecākos autobusus. (Sk. rakstu par Jēkabpils deju kolektīvu Pastalnieki. Diena. 10.07.2015.)