Mihaila Ļermontova poēmas Dēmons regulārā nonākšana uz skatuves dažādos žanros nav pašsaprotama – tas nav dramatisks teksts. Tomēr, lai arī ne ļoti intensīvi, ik pa brīdim kādā no pasaules opernamiem parādās Antona Rubinšteina opera, kurā titullomu mēdz dziedāt arī mūsu izcilais bass Egils Siliņš, savukārt Maskavas Jermolovas teātra repertuārā kopš 2014. gada ir Latvijā labi pazīstamā režisora Sergeja Zemļanska kustību izrāde pēc poēmas motīviem.
Dramatiskajā teātrī Dēmons ir vēl retāka parādība, tāpēc režisora Viestura Meikšāna jauniestudējums Liepājā izraisa gluži loģisku interesi. Pirmizrāde bija paredzēta pavasarī, bet pandēmija to pārvirzīja uz rudeni, turklāt, kā teikt, ģimenes apstākļu dēļ nomainījās Tamāras lomas izpildītāja – Agneses Jēkabsones vietā tagad redzam Aneti Berķi.
Paralēlie stāsti
Izrāde Dēmōns (garais "ō" nosaukumā acīmredzami ir konceptuāls, lai arī vairāk par ekstravaganci tas izrādei neko citu nepiešķir) sākas ļoti poētiski. Toma Streiļa veidotajās videoprojekcijās virpuļo galaktikas, skan smeldzīga Matīsa Čudara mūzika dzīvajā izpildījumā – trio Auziņš – Čudars – Arutyunyan uzbur rudenīgu atmosfēru, skaņu rakstā ievijot ko līdzīgu gājputnu klaigām. Taču, izrādei attīstoties, ir skaidrs, ka tā mērķtiecīgi būvēta vairākos līmeņos, kas ar nolūku nav saslēgti vienotā veselumā, atstājot distanci arī atsvešinātam skatījumam.
Viena, ja tā var teikt, celiņa saturs ir Jāzepa Osmaņa atdzejotais Ļermontova teksts Egona Dombrovska lasījumā. Aktieris izgaršo Ļermontova tekstu, ļauj tam plūst, kāpina dinamiku un emocionālo spriedzi, un to klausīties ir bauda, turklāt Egons Dombrovskis spēj teksta nianses atklāt, arī runājot mikrofonā, – reizumis tā māksliniekiem ir problēma. Monikas Pormales izveidotajā scenogrāfijas koncepcijā pretstatīta melnbalta un krāsaina pasaules uztvere. Liels, noputējis biroja kopētājs, kas parādās kā negaidīts iestudējuma personāžs, ir reizē reāls priekš - mets un sakairinātas fantāzijas pārveidots tēls ar sarkani gailošām acīm.
Varoņu kostīmu melnbaltie akcenti ( Tamāra sākumā izskatās pēc ģimnāzistes ar grāmatu rokā) kontrastē ar dejā virpuļojošo sieviešu košajiem tērpiem un gluži racionālajām krāsu tabulām, kas ienāk izrādes noformējumā. Krāsu apļi parādās arī izrādes publicitātes kampaņā – tādi iezīmēti arī starp abu aktieru fotogrāfijām teātra foajē. Matīsa Čudara mūzika savukārt ir izteikti emocionāla, vairāk pieskaņota tieši Ļermontova teksta pulsācijām, nevis režijas un scenogrāfijas samērā racionālajam tvērumam. Zināmā veidā kā ironisks komentārs uztverami demonstrētie Vikipēdijas citāti, piemēram, ar grēka definīciju.
Atsvešinājumu, kas nojauc atbildi uz jautājumu, kas īsti ir Egona Dombrovska varonis, rada arī intermēdijas, kurās Dēmons reducēts līdz komiķim, kura jociņus pavada ierakstīti smiekli. Kā liecina teātra mājaslapa, šo ainu iedvesmas avots ir Dāvida Grosmana grāmata Bārā ienāk zirgs, par kuru literatūrzinātniece Bārbala Simsone rakstījusi, ka "humors, gaumīgs vai bezgaumīgs, protams, ir tikai stāsta ārējais ķitelis, zem kura visā kailumā skatāms vēstījums par dzīvi, nāvi un sāpēm". Nelielajās epizodēs tik dziļi gan izrādes veidotāji neiet, drīzāk tā ir norāde, ka galvenais varonis nav pārcilvēciska būtne, bet gan mākslinieks, kura joki par zālē klātesošo grēkiem cenšas maskēt nogurumu un spēku izsīkumu.
Dēmoniskā sieviete
Par centrālo ainu kļūst Tamāras pārvērtība un sastapšanās ar Dēmonu – sekojot Ļermontovam, ainai būtu jānotiek klosterī. No Anetes Berķes varones, jaunas sievietes, kas sev savilkusi vairākas drēbju kārtas, veicot arī Covid-19 laikmetam raksturīgās dezinfekcijas darbības, vēlāk izlobās būtne, kura, vārtoties kopējamā aparāta izspļautajā eļļā, mūsu acu priekšā pārvēršas dēmonā. Jau iepriekš Dēmons – Egons Dombrovskis ir norādījis skatītājiem, ka citā Ļermontova dzejolī tieši Tamāra ir dēmoniska būtne. Taču pieļauju, ka, vērojot izrādi ar feministisku skatienu, kādam var rasties jautājums, vai tiešām režisors saziņā ar izrādes dramaturgu Evartu Melnalksni grib mums pilnā nopietnībā pateikt, ka sieviete ir tumsas spēks, kas ar savu iekāri pavedina baltā T kreklā tērpušos vīrieti, kurš pēc ilgstoša skūpsta izrādās notraipījis gan seju, gan apģērbu.
Tamāras – dēmoniskās būtnes – fizisko stāvokli izrādes veidotāji izmanto arī kā performatīvu elementu, dodot iespēju viņai ar ķermeni un matiem gleznot uz baltām sienām. Rezultāts līdzinās stilizētai kalnu ainavai – vismaz šādas asociācijas pastiprina sienas vidū eksponētā reprodukcija ar kalniem. Izrādē tiek izmantota arī uguns, tiesa, sākumā, kad "aizdegas" galvenā varoņa rokas (spārni?), šāds efekts liekas neobligāts. Protams, skatītāja uzmanību tas saasina.
Dēmōns ir izrāde, kas īsti postdramatiskā garā nojauc cēloņsakarības un, sākdamās nosacīti diezgan tuvu Ļermontova teksta burtam un garam, ar laiku pārtop visdažādāko asociāciju virknē, kurā katrs skatītājs var atlasīt sev tuvākās. Kaut gan režisors pirms pirmizrādes ir centies publiski formulēt, par ko tā ir (pieminot, piemēram, kaislīgu materiālu un "vienreizēju mīlestības koncentrāciju"), izrādes rezultāts sajauc skatītājam pēdas un viennozīmīgas atbildes nav. Tas šajā gadījumā ir labi, jo kņudina iztēli arī tad, kad priekškars jau sen kā aizvēries.
Dēmōns
Liepājas teātrī 20.XI plkst. 19, 21.XI plkst. 18, 6.XII plkst. 13 un 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 8–22