Lenšu ruļļi, kas glabājas studiju arhīvos, noteikti slēpj vēl daudz pārsteigumu, kas ierakstīšanas brīdī likušies mazāk nozīmīgi nekā kaut kas cits un tāpēc iegūluši putekļainos plauktos. Līdzīgi kā fotofilmu negatīvi, no kuriem vēsturiskos kadrus neviens nekad, iespējams, neieraudzīs, autoriem aizejot un viņu pēcnācējiem neapzinoties, kādas pagātnes pērles glabā vecvectētiņa gadiem ilgi krātās krāmu kaudzes.
Pazušanas vēsture
Ņemot vērā Raimonda Paula popularitāti, grūti noticēt, ka neviens līdz šim nav atradis pašus senākos komponista un pianista ieskaņojumus, kas tapuši, pirms viņš kļuva par slavenāko cilvēku Latvijā. Tomēr, ja jau arī roka klasiķiem Led Zeppelin un Džimijam Hendriksam, kurus klausās un dievina visā pasaulē, pēdējās desmitgadēs ir publicēti ieraksti, kurus neviens pirms tam nebija dzirdējis, visādi var gadīties. Pie mums, mainoties varām un ideoloģijām, arhīvu pētīšana varētu būt vēl sarežģītāka, jo jāiet cauri birokrātijai, pat nezinot, ko tur izdosies atrast. Gandrīz kā tagad, pērkot cigaretes, – ja nezini, ko konkrēti vēlies, plaukts tavā priekšā neatvērsies. Bet kā gan var arhīvos meklēt kādu konkrētu ierakstu, ja nemaz nezini, ka tāds eksistē?
Vēl viena iespēja ierakstiem nesaglabāties, pat ja tos kāds atceras, – kvalitatīvas magnetofona lentes PSRS laikos bija ne vien dārgas, bet arī grūti pieejamas, tāpēc daļa ierakstu varbūt izdzēsti taupīšanas nolūkos, kaut ko uzrakstot pa virsu. Pastāvēja arī cenzūra – Raimonds Pauls zina stāstīt, ka pēc Otrā pasaules kara daļa bagātīgā arhīva esot iznīcināta, vienkārši saskrāpējot plates ar naglu, piemēram, ja mākslinieks bija emigrējis. Kaut kam paslēpties lenšu ruļļos tomēr ir vieglāk, jo daudz jātin, – skaņu inženiera Mārtiņa Krastiņa un džeza mūzikas izdevniecības Jersika Records meklējumi ar nolūku restaurēt un parādīt vēsturiskus ierakstus citiem vainagojušies ar nekad iepriekš neizdotu Raimonda Paula paša par pazudušu uzskatīto agrīno ierakstu plati The Lost Latvian Radio Studio Sessions 1965/1966. Skan tik dzidri, it kā būtu tapusi vēl vakar, – vienīgi neko uzlabot atšķirībā no mūsdienās radītajiem daudzceļu digitālajiem skaņu failiem analogajos ierakstos nav ne iespējas, ne vajadzības.
Kā malks atšķaidītāja
Sarunā par šo albumu Raimonds Pauls atklāj arī kādu maz zināmu faktu – sava jaunības vētrainā dzīvesveida un dažu asu izteikumu dēļ viņš sešdesmitajos gados bijis to mākslinieku vidū, kuriem bija liegts izbraukt no valsts, tātad gan jau arī šādas nevēlamas personas darbi attiecīgajā laika periodā bēdzināti. Vēlākajos gados Raimonda Paula apskaužamo darbaspēju augļi, kas veidoja aptuveni astoņdesmit procentu katras vidusmēra latviešu ģimenes mājas vinila plašu kolekcijas, pilnībā apmierināja tirgus vajadzības, lai vajadzētu meklēt vēl kaut ko. Turklāt Raimonds Pauls ieguvis savu milzīgo popularitāti tieši ar dziesmām, pēc kurām šādi instrumentāli skaņdarbi lielākajai daļai tautas nebūtu saprotami, kaut komponists un pianists intervijās jau tajos laikos ir teicis, ka tuvāka par tautas pieprasītajām ziņģēm viņam ir afroamerikāņu mūzika – ar to domājot amerikāņu džezu, kas arī tika uzskatīts par nevēlamu Rietumu ietekmi.
Acu priekšā pavīd savulaik pazīstams skats: kad skan kādas dziesmas instrumentālais ievads, klausītāji sēž, rokas rātni klēpī salikuši, bet, kad skatuves dziļumā parādās tautas iemīļotais dziedātājs, nošalc vētrainas ovācijas. "Mēs, pāris muzikantiņu, bijām kā tāds atšķaidītājs dziesmiņām," atceroties to visu, smejas Maestro, kuram reizēm tomēr esot izdevies izšmaukt aiz valsts robežām, pievienojoties, piemēram, korim Ave Sol kā instrumentālā pavadītājsastāva dalībniekam.
Nosaukumu meklēšana
Klausoties pirmo, draiskulīgo skaņdarbu Džungļu taka, lieki ir meklēt atbildes, ar ko eksotiskās zemēs nepabijušam padomju cilvēkam sešdesmitajos gados varēja saistīties džungļi, kas redzēti tikai bildēs un raidījumā Kinoceļotāju klubs. Daudz grūtāka par pašu meldiņu sacerēšanu esot bijusi nosaukumu meklēšana – šis skaņdarbs ritmiski asociējies ar tumšādainiem cilvēkiem, un turpmākie gabali plates pirmajā pusē (Skumja dziesma, Deja, Nakts) pat šādus jautājumus par nosaukumiem vairs neprasa.
Hronoloģiski vecākā šajā platē ir džeza svīta Iespaidi, kas ierakstīta Latvijas Radio studijā 1965. gada 23. jūlijā, kopā ar maestro spēlē Aivars Timšs (kontrabass) un Gunārs Gailītis (bungas). Abās pārējās džeza svītās – Kalnu skices un Dienvidu akvareļi – pie sitamajiem instrumentiem ir Haralds Brando, savukārt otrajā, kas plati ievada, ar soloinstrumentu – tenorsaksofonu – pievienojas Aleksandrs Piščikovs. Par pārējo mūziķu turpmākajām gaitām zināms maz – jautāts par bundziniekiem, Raimonds Pauls kā izcilu pasaules klases meistaru min Eināru Raibo no Katedrāles, kurš vēlāk licis citiem palikt ēnā, saksofonists Piščikovs esot pārcēlies uz Krieviju, kur bijis aktīvs vēl salīdzinoši nesen – platformā Soundcloud pirms sešiem gadiem publicēts jauns soloalbums Стремление/Aspiration un Aleksandrs Piščikovs minēts kā viens no pazīstamākajiem PSRS un Krievijas saksofonistiem, Džona Koltreina sekotājiem.
Klausoties piecpadsmit šīs plates īsos skaņdarbus, kuros var atpazīt gan Maestro raksturīgo spēles manieri, ar pianistam neraksturīgi smagnējiem pirkstiem tik tikko uzsitot pa taustiņiem, kā baidoties tos traumēt, gan saklausīt vienu otru dziesmās dzirdētu melodisku līniju, laika mašīna mūs aiznes vairāk nekā pusgadsimtu tālā pagātnē kā mēmajā filmā, kad pa ielām gar darbaļaužu solidaritāti un komunistisko partiju slavinošiem plakātiem nesteidzīgi braukāja vecās volgas un pobedas un modernie žiguļi vēl bija tikai nākotne, bet mūzika bez vārdiem bija no tā visa brīva, un tāda tā ir arī šodien.