Tikko izdevniecībā Neputns iznācis viņas pētījums - eseju krājums Tu, lielā vakara saule!, kas veltīts maz pētītai tēmai - modernisms Latvijas kinomākslā. Grāmata aptver laika posmu no XX gadsimta 60. gadiem līdz mūsdienām. Laikā, kad mākslā oficiāli atzīta bija tikai sociālistiskā reālisma metode, Rīgas poētiskajās dokumentālajās filmās parādījās modernismam raksturīgas iezīmes, īpaši Aivara Freimaņa un Herca Franka, vēlāk arī Jura Podnieka darbos. Mūsdienās par pasaulē pazīstamāko Latvijas kino meistari kļuvusi Laila Pakalniņa, kuru grāmatas autore raksturo kā spilgtu vēlīnā modernisma pārstāvi. Krājumā analizētas arī Anša Epnera, Jāņa Putniņa, Viestura Kairiša filmas, kā arī Annas Vidulejas, Gata Šmita, Jāņa Kalēja un Jāņa Putniņa kopdarbs - filma Vogelfrei (2007).
Daudz vairāk modernisma
Eseju krājums Tu, lielā vakara saule! ir izaudzis no kolektīvā pētījuma Inscenējuma realitāte. Latvijas aktierkino vēsture (Mansards), kuram Inga Pērkone bija zinātniskā redaktore un līdzautore. Rakstot šo grāmatu, pētniece sapratusi, ka ir daudz tēmu, kurām viņa visaptverošajā pētījumā nevarēs pievērsties padziļināti: "Viena no tādām bija modernisms, jo tā tomēr nav pamatstraume." Iepriekšējais pētījums pabeigts ar sajūtu, ka latviešu kino ir daudz vairāk modernisma iezīmju.
Vaicāta, cik lielā mērā, viņasprāt, esejās izteiktie spriedumi ir subjektīvi un apstrīdami, I. Pērkone atbild: "Es domāju, ka mākslas teorija vispār nav objektīva, tie ir tikai pieņēmumi. Tas, ko esmu centusies, - definēt, ko es ar konkrētu tēmu vai jēdzienu saprotu, un tad pie tā turēties. Protams, ja kāds atmasko un saka, ka es nemaz pie tā neturos un rakstu pavisam kaut ko citu, tad to arī ir vērts uzrādīt. Domāšanas attīstībai tas nāk tikai par labu." Kinopētniece piekrīt, ka "modernisms" ir ārkārtīgi izplūdis jēdziens un ka tā interpretāciju savā ziņā var dēvēt arī par zinātniskās gaumes jautājumu. "Modernisma jēdziens kino ir ļoti dažādi traktēts, es esmu turējies pie zelta vidusceļa, varbūt pie izplatītākā - gan hronoloģiskiem, gan teorētiskiem ietvariem, bet šajā jautājumā ir ļoti daudz strīdīga. Ko kinomākslā dēvēt par modernismu, ko par postmodernismu - tajā ir pilnīgs juceklis,"uzsver kinopētniece.
Atklāj Nepareizais latvietis
Grāmatu ievada raksts par Pētera Krilova filmu Klucis - nepareizais latvietis (2008). "Filma, kas veltīta pasaulē varbūt pazīstamākajam latviešu izcelsmes modernistam Gustavam Klucim, gan vizuāli, gan tematiski skar vairākus ar modernismu saistītus teorētiskus un humānus jautājumus. Sākumam šis raksts šķita iederīgs arī tāpēc, ka tieši 20. gadu padomju konstruktīvisms un no tā izaugušais montāžas kino virziens (galvenokārt caur dokumentālista Dziga Vertova darbiem) atstāja vislielāko iespaidu uz Rīgas stila izveidi," eseju krājuma ievadā raksta autore. Lai arī pati P. Krilova filma vairāk ir ļoti pamatīga klasiska dokumentāla filma, tās tēma ir ļoti cieši saistīta ar modernisma analīzi - uzskata kinozinātniece. "60. gados uzskatīja, ka modernisms ir mākslas augstākais sasniegums. Es tā neuzskatu. Ja vēl atceramies, ka Teodors Adorno teica, ka modernisms novedis pie Aušvicas... Kluča gadījumā tas arī parādās."
Inga Pērkone ir pārliecināta, ka latviešu kinorežisori 60. gados, neapzinoties sevi kā modernistus, sekoja tieši tām pašām tendencēm, kas bija raksturīgas Rietumu kino. Tamdēļ viņu filmas tik ērti pakļaujas analizēšanai dažādu Rietumu filozofu un estētisko sistēmu šķēlumā.
Pakalniņa iet tālāk